"Septembra sākumā, aizejot uz savu pirmo mēģinājumu un uzzinot, ka Vītols mani atzīst par gana labu esam, viss sākās. Tā ir skarba patiesība, kad saku, ka iedziedāšanās "Aurā" skan labāk, nekā viss mana vecā vidusskolas kora Ziemassvētku koncerts kopumā, un pirmajā mēģinājumā sajūtas bija kā pilnīgi citā pasaulē. Tā nu tur dziedājās viena dziesma pēc otras, no kurām es nevienu līdz šim nezināju, un visu mazliet apgrūtināja fakts, ka iepriekš dziedāju basos, bet tagad pēkšņi – 2. tenors!

 

Sākumā ar citiem īsti nerunājos, taču ar laiku gan jau aizgāja runāšana, un dažiem pat sāku atcerēties vārdus. Padzirdēju arī stāstus par „kailajām jūdzēm” un "Auras" īsto skaistumu, kas parādoties svētkos, taču tas vēl bija jāredz paša acīm. Mēģinājums pēc mēģinājuma, un ir klāt pirmais koncerts.

 

Koncerts bija foršs. Foršāks par tetri spēlējošu tīģeri. Biju gan varbūt gaidījis mazliet vairāk publikas, taču ko padarīsi. Man ļoti patīk dziedāt lielos kopkoros, jo tad emocijas pilnīgi plūst pāri malām, un šo sajūtu dēļ es arī nolēmu, ka dziedāšu korī, nevis dejošu tautiskās dejas. Dejojot nav laika tirpām pār kauliem. Tomēr šķiet, ka galvenais man, kā jauniņajam, kura iejušanās kolektīvā tikai sākusies, bija balle pēc koncerta.

 

Un tā tik bija balle, nudien! Tik daudz un dikti dejots nebija sen. Īsumā sakot, pasākums bija izdevies fantastiski! Varēja tuvāk iepazīt savus kora biedrus un biedrenes, kā arī paballēties ar ārzemniekiem, kaut arī dažos brīžos mana nezināšana par pašmāju koristēm noveda pie neveiklā brīža, kurā es uzlūdzu šķietamu lietuvieti/igauni, taču izrādījās, ka tā pati latvju meitiņa vien ir. Nekas, prieks radās tāpat!

Tagad, kad es beidzot esmu atradis šo "Aurā" aprakto suni, ir vēl lielāks prieks nākt un dziedāt, un censties to darīt tā, lai Vītols mani neatzītu par nederīgu.

Vienkārši un kodolīgi - man šeit patīk!"

Vilnis Laipnieks, 2.tenors

 

"Kopš dziedu "Aurā", ir dažas lietas, kas manā dzīvē parādījušās:

Esmu sākusi dziedāt dušā.

Tā kā dzīvoju kojās, bieži vien citām meitenēm nākas klausīties arī to, kā dziedu latīniski.

Nopirku oranžu nagu laku, lai varētu pieskaņot koncerta tērpam.

Atsakos no dažādiem atspirdzinājumiem, jo otrdienu un trešdienu vakari ir aizņemti.

Kļūstu par Auristu, un ar katru mēģinājumu arvien vairāk.

Kļūstu no "Auras" atkarīga, bet pozitīvā nozīmē, protams. Priekā!"

Andra Čudare, 2.soprāns

 

"Tātad. Mani sauc Māris, dziedu otrajos tenoros. Protams, vispirms mani pārsteidza jau tas, ka tiku iecelts, ielikts vai vienalga kā, bet virzīts tieši tenoros, par spīti tam, ka vidusskolas korī biju 3 gadus dziedājis basos. Kad atnācu, domāju, ka koris kā jau kāds skolas koris, būs tādā ne pārāk augstā līmenī, taču tad sapratu, ka tā jau vairs nav vidusskola, un tomēr uz kori iet cilvēki, kas GRIB dziedāt. Tāpat iepriecināja tas, ka visi koristi ir ļoti pretimnākoši. Un diriģents - tur vienkārši nav divu vārdu - izcils. Man patīk tas, kā viņš rod kopīgu valodu ar koristiem. Vienmēr pozitīvs un gaišs cilvēks.

Pirmais koncerts šajā korī arī aizvadīts. Man patika, un dīvaini, ka kājas netrīcēja uz podestiem, kā tas parasti mēdz būt pirmajā reizē, uztvēru visu mierīgi. Iespējams, koris dod tādu kā kopības sajūtu, kas lika būt drošam uz skatuves. Tāpat, pirmā koncerta lielākais pluss bija tas, ka šajā koncertā ar mums kopā uzstājās arī igauņu un lietuviešu kori, ar kuriem kopā tika sarīkota pēckoncerta balle. Nekad nebija sanācis izklaidēties un parunāties ar citu tautu pārstāvjiem. Tā bija laba iespēja pamežģīt mēli angļu valodā un iepazīties ar skaistām meitenēm. Kā arī bez dančiem neizpalikām. Manuprāt, vienīgās minūtes, kad nebiju uz deju grīdas, bija brīžos, kad atpūtos pēc dančiem. Dažs labs jau no veckoristiem minēja, ka jauniņie ir labi iejutušies.

Atliek vien piekrist un teikt paldies! Koris "Aura" ir tas, par ko noteikti tagad esmu sajūsmā!"

Māris Jankovskis, 2.tenors

 

Par citu jauno dalībnieku iespaidiem, iespējams, vēl dzirdēsim, un varbūt tieši šīs nedēļas beigās gaidāmais koncerts un pēc tā esošais saviesīgais pasākums atkal radīs jaunus stāstus...