Vienreiz pat trūkstoši 0.5 punkti līdz robežai - sajūta briesmīgāka par no rīta atrastu beigtu prusaku uz šķīvja. Nu, neko darīt ar pagātni, toties nozvērējos šī gada svētkos darīt visu, lai beidzot arī mana smaidīgā seja uz pussekundi nozibētu LTV1 tiešraidē. Tobrīd vēl smagi šaubījos starp to, vai gribu dziedāt vai dejot, jo katram ir savi plusi un mīnusi, un esmu izbaudījis pa druskai no katra.

Nelielu garšu no tā, kas mani sagaidītu estrādē dejojam vasaras vidū, cik nu tur tās stundas no vietas, kad enerģijas līmenis ir apgriezti proporcionāls izlieto sviedru daudzumam, izjutu 3 gadus pēc kārtas dejojot Liepājas vietējos deju svētkos. Un kāda bija garša? Apmēram kā maigi izsutināts cepetis ar kartupeļiem - sākumā siekalas mutē un gards bez gala, bet jau pēc trešās papildporcijas garša ir apnikusi, un ir tikai vēlme, lai tas viss beigtos, jo porcijas neizēšana būtu necieņas izrādīšana namamātei/-tēvam. Nav jau tā, ka nebūtu bijusi gandarījuma sajūta, jo dejot man patika un joprojām patīk, taču masu pasākumos kora sniegtās emocijas dejošanu pārtrumpo un imagināri iepļaukā ar mitru dūraini.

Un to es sapratu tad, kad nākamajā sezonā, pēc tam, kad skolas koris bija ticis uz Dziesmu svētkiem, bet deju kolektīvs - nē, pievienojos skolas korim. Sak, varbūt būs forši? Savā ziņā bija arī, bet vislabākais brīdis bija tad, kad 2012. gadā tikām uz 2. Latvijas skolu jaukto koru salidojumu "Mēs lidosim!" Saldū. Bija karsts? Jā. Apšaubāma ēdināšana? Protams! Skatītāju daudzums? Maz. Bet, neskatoties uz to visu, tirpas pār kauliem un prieks par padarīto bija neizmērojams. Galu galā, kad pats kopkoris kliedz, lai atkārto "Dzimto valodu", tad tas jau vien ir ko vērts!

Un tā nu, pēc semestra sākuma dilemmām starp dejošanu un dziedāšanu, esmu šeit - labākajā FizMatu korī pasaulē - korī "AURA". Trīs lietas - labas lietas un beidzot ir gandrīz piepildīts mans izsenis lolotais sapnis par dalību Dziesmu svētkos, un drīz vien varēšu izsvītrot šo lietu no sava mūža laikā izdarāmo darbu saraksta. Mazliet žēl tikai par to, ka mēs, kā Rīgas koris, nevarēsim kopīgi dzīvot, priecāties un līksmot kādas nomaļas skolas sporta zālē, jo leģendas par tur notiekošajiem brīnumiem mani vilināja jau skolas gados, bet - hei, "AURA" mani līdz šim nav pievīlusi atpūtas prasmēs un jautri būs jebkurā gadījumā. Protams, ka mēģinājumos, mirstot no karstuma un deviņos vakarā, 5. reizi pēc kārtas dziedot "Līgo, Jāņu nakts mistērija", droši vien sākšu apdomāt to, uz ko esmu parakstījies, taču tas pilnīgi noteikti būs tā vērts!

Divos vārdos sakot - nevaru sagaidīt!