Vispār man ir ļoti paveicies, jo ir sanācis piedalīties Dziesmu svētkos jau 3 reizes, un šī būs 4. Viss sākās tālajā 1999./2000.gadā, kad dziedāju 5-9.klašu meiteņu korī. Dziesmu svētki bija mans pirmais tālais brauciens prom no mājām uz tik ilgu laiku. Lai gan tas bija jau pasen, daudzas lietas, emocijas un notikumi vēl šodien ir palikuši spilgtā atmiņā

Pirmkārt, jau koru kari ar dziesmu „Dzintarzemīte”, kas man toreiz likās visgrūtākā un sarežģītākā dziesma, un, protams, diriģentei vajadzēja izvēlēties tieši to, jo, redz, virsdiriģents E. Grāvītis esot ieteicis mums to dziedāt. Pirmā reize Latviešu biedrības nama Zelta zālē, sajūta bija ļoti atbildīga un svarīga.

Otrkārt, spilgtā atmiņā palicis, ka pie skolas, kurā gulējām, bija tikai 2 taksofoni, pie kuriem veidojās garas rindas, jo mobilo telefonu tad vēl nebija, bet katrs mazais dziedātājs gribēja piezvanīt uz mājām.

Un treškārt, mēģinājumi Mežaparka lielajā estrādē – tas gan bija pārbaudījums, jo, cik atceros, visas dienas lija lietus. Mani pirksti bija izmirkuši, kājas slapjas, pati nosalusi, bet vismaz noslēguma koncertā laiks bija skaists, un svētki kopumā izdevušies.

Otrā reize bija ar vidusskolas jaukto kori – pašā labākajā vecumā (10.klasē) – vecumā, kad Tev liekas, ka Tu jau esi pieaudzis, bet neapzinies, ka tā tomēr nav. Šie svētki bija viena liela ballīte, negulētas naktis un cepināšanās estrādē. Bet jau atkal noslēguma koncerts atsvēra visu – tas bija fantastiski skaisti! Atmiņas tikai labākās!

Apetīte rodas ēdot, līdz ar to, atnākot uz Rīgu, man bija skaidrs, ka gribu tikt uz Dziesmu svētkiem atkal, tāpēc meklēju kori. Kāds man fizmatu pirmkursnieku sadraudzības pasākumā Baldonē bija teicis kaut ko par "Auru", bet internetā nekādu informāciju atrast nevarēju, nebija mājas lapas, un arī pats koris vēl neskaitījās FMF koris, tātad - šaubīgi. Bet viens no "Auras" basiem (G. Š.) mani iedrošināja un teica, lai nāku, jo esot baigi forši. Mazliet nočammājos, un aizgāju tikai oktobrī, tā arī īsti neko par kori nezinot.

Pirmais lielais šoks man bija par diriģentu – sākumā domāju, ka kāds no koristiem, baigi „lielais” sajuties, iet pie klavierēm un mēģinās iedziedināt. Redz, nē, izrādās tas ir kora vadītājs. Ok, interesanti. Iejušanās kolektīvā nebija no vieglajām, jo sākumā nebiju pārāk aktīva auriste, man galvenais bija tikt uz svētkiem. Tā arī līdz pavasarim vienkārši gāju uz mēģiem, atzīšos, ka koncertos piedalījos maz, jo bieži braucu uz mājām. Līdz vienam lūzuma brīdim – koncertam Mežciema pansionātā un „afterpārtija” Mežciemā pie vienas no koristēm.. Tas bija brīdis, kad sapratu – jā, šis ir mans koris, mana "Aura"!..un es Tevi tik ļoti, ļoti…

Un tad jau arī Dziesmu svētki vairs nebija galvenais, jo zināju, ka arī pēc svētkiem šeit turpināšu dziedāt, jo tikai atnākot uz "Auru", iemācījos tā pa īstam iemīlēt kormūziku, atklāt līdz šim nezināmus fantastiski skaistus klasiskās mūzikas skaņdarbus un gūt neaprakstāmas sajūtas un enerģijas lādiņu, no tā, ko mēs darām. Ja Tu esi īsts aurists, Tu saproti, par ko es runāju. Protams, ka arī šie svētki bija izdevušies.

Šogad Dziesmu svētki ir mazliet tādi saldsērīgi, no vienas puses jau skaisti – prieks par svētkiem, bet no otras – tomēr gribējās ko vairāk…

Katri svētki paliek atmiņā ar kaut ko īpašu un neaizmirstamu, kas tas būs šogad – to uzzināšu jau pavisam drīz.
Uz sadziedāšanos svētkos!