Mēģinājumi Mežaparkā – ne tikai nemitīgā bīdīšanās atpakaļ, stājoties un gaidot uziešanu, bet arī iespēja satikt radus / paziņas, ko neesmu redzējusi teju no pērnā gadsimta un sarunāt randiņu pie trešās līkās priedes estrādes labajā pusē, bet aizmirst vienoties, no kuras puses skatoties.

Gājiens ar ļoti illlgggooooo, bet ne garlaicīgo gaidīšanu Vecrīgas šaurajās ieliņās, jo Rīga iet pēdējā, savukārt Rīgā pēdējie – LU kolektīvi, no tiem gandrīz pēdējie – „Aura”, tomēr pacietīgākie skatītāji sagaida arī mūs, tiesa, mājās palikušie pēc tam pauž dusmas uz TV, jo tiešraidi beidz, pirms mēs sākam kustēties. Toties ir iespēja pirms tam pavērot gājienu un uzgavilēt citos novados dziedošajiem un dejojošajiem radiem un draugiem, noskaidrot populārākās ejamās dziesmas, 2008. gada topa priekšgalā „Ai, jel manu vieglu prātu”.

Ģenerālmēģinājumā un koncertā, koriem uzejot, tiek saukti visi diriģenti, uzmanīgi klausāmies, lai nepalaistu garām iespēju uzgavilēt no visas sirds un pilnās balsīs, kad atskan: „Edgars Vītols!” Lepnums, redzot „Auras” karogu, visu koru karogu parādes gājienā. Noslēguma koncerta saviļņojums, dziedot pagūstot atcerēties Edgara dziesmu tekstu skaidrojumus un interpretācijas (katra literatūras skolotāja sapnis). Šie un vēl citi skaistie mirkļi, kā Aubīšu fotosesija pie „Auļu” lielajām bungām, dziesmas līdz rītam estrādē un tramvajā, veido to īpašo svētku sajūtu, ko alkstam piedzīvot atkal.

Vissiltākās un jaukākās atmiņas, ko vēlētu izjust jebkuram:
1) 3-4 puišelis, ieraugot mani tautastērpā, ar apbrīnas-jautājuma-pārsteiguma intonāciju jautā: „Tu esi tautu meita?” ,
2) Saposusies dodos uz ģenerālmēģinājumu, pa ceļam pilnīgi sveša tantiņa mani apstādina, sakot: „Lai Dievs jūs visus svētī!”

Lai pēc svētkiem mums visiem daudz skaistu atmiņu!

*2aRB – 2.altu rakstnieku brālība