Šis bija pirmais „Auras” lidojums, un pirmo reizi mums nācās sadalīties mazākās kompānijās, jo lidošana visam korim vienā lidmašīnā nebija tik viegli īstenojama. Jau laikus katram nācās izsvērt savas iespējas piedalīties, saprast, vai pēc pusgada būs laiks un nauda ceļojumam un, vai izvēlētā kompānija joprojām būs tīkama. Tieši pēc diriģenta priekšzīmes sākās biļešu pirkšanas lavīna – viens pēc otra soprāni, alti, tenori un basi apstiprināja savu dalību šajā pasākumā, kas izskatījās pēc milzīgas avantūras, līdz visbeidzot 55 „Auras” dalībnieki skaidri zināja, kur pavadīs savu rudens atvaļinājumu. Bija nokomplektēts t.s. Maltas sastāvs, un mūsu „mazliet trakais” diriģents bija izvēlējies pieteikt kori veselās trijās konkursa kategorijās, katrā kategorijā jādzied 4 dziesmas, un jau tad bija skaidrs, ka ikviena no šīm dziesmām būs kā ļoti sarežģīts mākslas darbs. Ja turpinām tēlaini izteikties, tad tobrīd mums bija tikai gleznas rāmis un audekls, uz kura gleznot, krāsas vēl bija jāatrod un iedvesma jāpievilina. Bet tad arī sākās pats interesantākais – īsts komandas darbs, īstā „Auras” stilā. 

Pirmkārt, „pie visa vienmēr vainīgs ir Vītols”, jo viņš ir „Auras” dzinējspēks, un viņa risks pieteikties konkursam, iestāstīt mums, ka mēs varam aizlidot uz Maltu un nodziedāt sarežģītās konkursa dziesmas, ir tas, kas motivēja mūs noticēt savām spējām. Otrkārt, kad bijām sapratuši, ka atpakaļceļa vairs nav, nācās visiem kopā sākt domāt, kā atvieglot braucienu – meklējām sponsorus, kas varētu mūs finansiāli atbalstīt, tika rakstīti projekti un pieteikumi, piedalījāmies dažādās popularitātes celšanas akcijās, kas gan dažu acīs paspēja nedaudz pabojāt kora tēlu. Galu galā mērķis attaisnoja līdzekļus, un tie, kas uzdrošinās riskēt, dažreiz arī kaut ko vinnē, jo, pateicoties lieliskam komandas darbam, mums izdevās uzvarēt šīs vasaras lielākajā piedzīvojumā – akcijā „Cēsu Prēmija”. Naudas balva 10 000 Ls vērtībā krietni atviegloja sapņa īstenošanu, par to joprojām milzu paldies visiem mūsu atbalstītājiem. Diemžēl saskārāmies arī ar negācijām, ko neglābjami izraisa sacensība, bet tas tikai vēl vairāk stiprināja mūsu kopības sajūtu vienota mērķa vārdā, tāpēc paldies arī jums, neatbalstītāji. Šis viss bija tāds lirisks ievads pirms tā, ko visi patiesībā gaida – ceļojuma detalizēta apraksta jeb dienasgrāmatas.

Trešdiena, 30. oktobris

Maltā viss ir otrādāk!

„Auras” kopīgie piedzīvojumi Maltā sākās 30. oktobra pēcpusdienā, kad noteiktā laikā (plkst.14.00) un vietā (pilsētas parkā) bija sarunāts visiem satikties, lai kopā dotos uz viesnīcu. Lai gan kopš pēdējā mēģinājuma bija pagājušas tikai trīs dienas, kā vienmēr šķita, ka neesam redzējušies veselu mūžību! Devāmies uz viesnīcu, pa ceļam apmainoties ar piedzīvojumu stāstiem – lielākā daļa auristu bija lidojuši visvētrainākajā gada dienā, tāpēc viņu ceļojums bija sācies ar pilota vārdiem: „Vai nu mums izdosies pacelties, vai arī nē. Pamēģināsim!” Šie vārdi tad arī tika uztverti kā zīme un vadmotīvs turpmākajām dienām – vai nu būs, vai nebūs. Tā kā konkursa laikā tika izsludināts absolūts „sausais likums”, tad pašsaprotami, ka par labāko vietu mēģinājumiem izvēlējāmies viesnīcas bāru – vienīgo pietiekami plašo telpu viesnīcā. Pirms vakara mēģinājuma daži paspēja pagulēt diendusu, atrada labākos suvenīru veikalus, pamēģināja aizbraukt līdz salas dienvidiem un pusceļā attapās nepareizajā autobusā. Dienas atklāsme – pirms ej pāri ielai, paskaties vispirms pa labi, tad pa kreisi, jo Maltā viss ir otrādāk!

Ceturtdiena, 31.oktobris

Es vairs NEKO nesaprotu!

Nu tad beidzot tas tiešām sākās – konkursa atklāšanas diena bija klāt! Celšanās pirms septiņiem, lai paspētu uz brokastīm un autobusu, kas mūs aizveda līdz pat konkursa vietai, Katoļu institūtam. Paspējām pastāvēt čupiņā pie institūta durvīm, kad apnika stāvēt, tad izdomājām „pamētāties” pa balss grupām (soprānu piemēram gan pārējie nez kāpēc nesekoja). Tad pēkšņi, gluži kā filmās, viss satumsa un sākās kaut kas vētrveidīgs, visi metāmies iekšā institūtā. Nepaspējām ne iedziedāties, kad jau atkal spīdēja saule. Katru dienu pulksten sešos kāds izslēdza gaismas slēdzi, iestājās pilnīga tumsa un likās, ka ir pāri pusnaktij, lai gan patiesībā tā nebija. Pirms dīvainās tumsas iestāšanās bija jāpaspēj apskatīt daži kultūrvēsturiski objekti, bet vakara plānā bija paredzēts konkursa atklāšanas gājiens. Gājienā tika ievērotas visas labākās gājienu tradīcijas – bija orķestra mūzika, bija karogi un bija arī ilgstoša stāvēšana uz vietas. Stāvējiens beidzās Maltas lielākajā un greznākajā katedrālē, kur „Auras” meitenēm nācās piesegt kailās kājas, bet puišiem paskaidrot iekšā laidējiem, kāpēc uz baznīcu līdzi paņemts instruments, kura nosaukums ir „Velna bunga”. Visi kopā noklausījāmies n-to konfesiju un ticību pārstāvju uzrunas, apžilbinājām acis un nevarējām aizvērt mutes no šoka par katedrāles zelta bagātību, kā arī dzirdējām dažu jauku koru uzstāšanos.
 

Bijām patīkami pārsteigti, uzzinot, ka tomēr neesam vienīgie dziedošie latvieši Maltā – arī Alojas novada Puikules tautas nama sieviešu vokālais ansamblis „Kolorīts” bija mērojis tālo ceļu līdz Maltai un veiksmīgi piedalījās konkursā. Pēc garā atklāšanas pasākuma tomēr kaut kā vajadzēja padarīt vakaru interesantāku, tāpēc gluži negaidīti tika izdomāta jauna paslēpjveidīgā spēle „Uzspēlējam Virgīnijās?”. Vēlāk, gludinot tautastērpus, pēkšņi sapratām, ka konkurss ir jau rīt! Bet soprānu un altu „gredzentiņš” joprojām nebija pietiekami spožs... Kaut kur aiz sienas baritoni saldsērīgi dziedāja „Pūt, vējiņi”. Mēs vairs neko ne(sa)pratām.

Piektdiena, 1.novembris

Kur Tu Ņēmi, … … Dev’?

Atkal agrs rīts, satraukti ģērbjam tautastērpus, pinam bizes, sienam jostas un kaklautus, un pēc brīža jau lepni un smaidīgi soļojam uz skatuves, fonā skanot triumfālām konkursa atklāšanas fanfarām, kas vēl vairāk pastiprina mūsu svinīgo noskaņojumu. Tautas mūzikas kategorijā dziedājām „Ai, nama māmiņa”(A.Jansons), „Pūt, vējiņi”(I.Ramiņš), „Kālabadi galdiņami”(J.Ustinskovs) un „Seši mazi bundzinieki”(Ē.Ešenvalds). Lai nekļūtu pārlieku garlaicīgi, šoreiz puiši parūpējās par pārsteigumiem konkursa laikā, jeb par maģisko „posces momentu”, bet, iespējams, tieši tas lika vēl vairāk sasparoties un patiesi žilbinoši uzsmaidīt žūrijai! Laikam tā arī bija visu turpmāko panākumu atslēga… Steigšus braucam atpakaļ uz viesnīcu, pārģērbjamies, pusdienojam, paguļam. Labrīt! Sākas dienas otrā daļa – atkal tautastērpi, atkal autobusā un uz konkursu. Nodziedam obligāto konkursa kārtu – „Upe un cilvēka dzīve”(J.Vītols), „Sapņu tālumā”(E.Dārziņš), „Bur, bur, velliņ”(V.Pūce) un „Vasaras vidus dziesmiņa”(P.Plakidis). Notikušais gan ātri bija jāaizmirst un jāpārslēdzas uz kaut ko smalku un garīgu – nākamajā rītā jādzied konkursa garīgās mūzikas kategorijā.
 

Sestdiena, 2.novembris

Sapņi piepildās Maltā!

Rīts sākās ar matu savākšanu copēs un oranžo tērpu plīvošanu vējā. Soprāni un alti atstāsta naktī redzētos, zīmīgos sapņus, no kuriem daži vēlāk arī piepildās... Pārvarot vētrai līdzīgus laika apstākļus, nokļuvām konkursa vietā, katedrālē, kuru piepildījām ar labu auru, izpildot četras sarežģītas sakrālās mūzikas dziesmas – „Ave Maria”( J.Arcadelt), „Kyrie”(B.Ammon), „Sanctus”(B.Stark) un „Lux aurumque”(E.Whitacre). Sajūtas pēc uzstāšanās bija pacilājošas, un mēs zinājām, ka tūlīt notiks kaut kas labs – tā arī bija, nepārprotama zīme no debesīm skāra viena soprāna plecu! Kad putna „dāvaniņa” no oranžā tērpa bija iztīrīta, devāmies tālāk uz Draudzības koncertu vienā no pilsētas laukumiem. Sākām mēģināt, un momentā mūs ielenca skatītāju pūlis, kas ne par ko negribēja iet prom – neko darīt, sākām koncertu ātrāk nekā paredzēts. Nekāda stresa, nekāda stīvuma, tikai brīva, īsta un labvēlīga „Aura”! „Nošarmējām” visus klātesošos un steidzāmies tālāk savā ceļā. Jutāmies nopelnījuši vismaz gabaliņu šokolādes kūkas, un tā arī izdarījām… Turpinājumā devāmies izbraucienā ar kuģīti, kur mazliet izmēģinājām „Titāniku”, ar visu muzikālo pavadījumu, noskatījāmies saulrietu un, tā starp citu, uzzinājām, ka rīt mums būs jādzied finālā! Būdami viszinoši, par fināla dziesmām nemaz nebijām padomājuši, tāpēc nu mums bija uzdevums ātri savās galvās pāršķirstīt simtiem repertuāra dziesmu, lai visbeidzot izvēlētos divas īstās. Pirms miega vēl paspējām apmeklēt zināmiem hītiem bagāto, vokāli simfoniskās mūzikas koncertu, kas ļāva gremdēties nostalģiskās atmiņās par „Auras” pieredzi operkoros. Bet divas īstās dziesmas tika paziņotas atpakaļceļā uz viesnīcu. Visi šokā.

Svētdiena, 3.novembris

Tā lielā stunda ir situsi!

Beidzot mēs varējām izgulēties! Nu, vismaz dažus modinātāja zvanus vēlāk mēs drīkstējām celties, mierīgi pabrokastot un tad mierīgi mēģināt divas finālam izvēlētās dziesmas – "Svētī, Kungs"(R.Grantovskis) un "Augu nakti"(V.Pūce). Noskaņojums korī torīt gan bija no vienas galējības otrā – daži bija ļoti priecīgi, ka Maltā nosapņotie sapņi ir piepildījušies, kāds bija vīlies sevī un citos, kāds bija uzkrītoši dusmīgs, citi bija apnikuši viens otram, bet dažiem vienkārši sagribējās paniķoties. Likās, ka esam aizmirsuši vienu būtisku lietu – tieši šajā dienā vissvarīgākais „Auras” uzdevums bija apzināties kopības sajūtu un atcerēties, kāpēc „Aura” ir īpaša, un kur tieši slēpjas mūsu lielākais spēks. Cik labi, ka to visu mums atgādināja Edgars un Inese, palīdzot atrast īstās sajūtas, kas tik ļoti vajadzīgas finālam. Pēdējo pusstundu pirms uzstāšanās vēl pavadījām katrs savās pārdomās par vēstījumu, ko vēlamies sniegt skatītājiem. Un tad daži īsi, zibsnīgi mirkļi, kuru dēļ vien ir vērts dziedāt korī – lielais „Auras” apskāviens, draudzīgi rokas spiedieni, satraukuma pilni skatieni, iedrošinoši smaidi, milzīgs iekšējais spēks un koncentrēšanās, dzirkstošas acis un tā sajūta, ka 55 sirdis pukst vienā ritmā. Un dziesmas – klusa, bet pārliecināta lūgšana, un pretstatā tai pavisam aizraujoša un līksma gavilēšana – tās abas paņēma publiku absolūtā „Auras” varā. Mēs neizpildījām pasaulslavenus hītus, mēs neiestudējām žestus un mīmiku, mums nebija ekstravagantu tērpu un frizūru, ar ko pārsteigt skatītājus. Mēs bijām tie, kas mēs esam.

Neskatoties uz grandiozajām skatītāju ovācijām un lieliskajām emocijām, kas valdīja zālē pēc "Auras" uzstāšanās, "Grand Prix" tomēr saņēma "Riddarholmens Kammarkör" no Zviedrijas.
Tas, ka neieguvām 3000 EUR naudas balvu, mums gan neliedza sajūsmināties par visu konkursa laikā piedzīvoto, tāpēc brīdī, kad nokļuvām uz kuģīša, kur bija paredzētas svētku vakariņas un ballīte visiem konkursa dalībniekiem, ne tautastērpi, kuros joprojām bijām ģērbušies, ne zaudēšana stilīgajam „legingu&matu laku” korim mūs nespēja atturēt no kārtīgas ballēšanās uz līgani peldošā kuģīša klāja. Kas gan būtu domājis, ka dejošana pie populāriem disko hītiem tautastērpos var būt tik ļoti jautra, it īpaši, ja to visu komentē speciālais korespondents Miroslavs Priede! Un atkal daži spilgtie mirkļi – metām gaisā Edgaru un Inesi, dziedājām „Ievijas, ievijas” Vidusjūras malā un turpinājām dziedošas svinības līdz pat saules lēktam. 

Pirmdiena, 4.novembris

Don't cry because it's over, smile because it happened!

Ja ir viens vārds, kas spēj raksturot 4. novembra rītu, tad tas noteikti ir „episki”! Svinības bija grandiozas, nakts notikumi nereāli, baumas nepārspējamas, bet dalīties visos šajos iespaidos detalizēti nav iespējams, jo neko nevar skaidri zināt, atliek vienīgi...
 

Atliek vienīgi teikt milzīgu paldies – pirmkārt, mūsu vislabākajam diriģentam Edgaram Vītolam, kurš, kā vienmēr, ir vainīgs pie visa, kas notiek ar „Auru”! Otrkārt, neizsakāmi liels paldies kora prezidentei Līgai Užulei, kuras lieliskās organizatoriskās prasmes kārtējo reizi ļāva visam notikt bez mazākās aizķeršanās! Un vēl ļoti īpašs paldies mūsu vokālajai pedagoģei Inesei Romancānei, kuras profesionalitāte, pacietība un spēja iedvesmot palīdzēja mums sasniegt necerēti labus rezultātus!
Koris "Aura" priecājas par gūtajiem panākumiem, brīnišķīgajiem iespaidiem un nenovērtējamo pieredzi, kas iegūta Maltā, un izsaka pateicību visiem kora līdzjutējiem, kas sniedza morālu un materiālu atbalstu kora dalībai konkursā!