„Aura” ir viens no retajiem koriem, kas PKO bija izlēmis startēt nevis vienā vai divās, bet gan veselās trijās kategorijās – Garīgās mūzikas kategorijā, Skatuviskās folkloras kategorijā un Jaukto koru kategorijā, katrā no tām izpildot četras dziesmas. Dalību konkursā vēl grūtāku padarīja negaidīta apstākļu sakritība – divas konkursa uzstāšanās norisinājās vienā dienā, ar pāris stundu pauzi starp tām, bet trešā uzstāšanās bija paredzēta nākamās dienas rīta agrumā. Rezultātā, 19 stundu laikā „Aura” bija pieveikusi visu konkursu! Pateicoties kora dalībai citos starptautiskos konkursos, kuros tika gūti ļoti labi rezultāti, PKO „Aurai” bija iespēja startēt uzreiz čempionu kategorijā. Tas nozīmēja sacensību ar pasaules labākajiem koriem un cīņu par čempiona titulu. Tomēr dalība PKO bija kas vairāk par parastu konkursu.

Viss sākās tajā laikā, kad tikko bijām atbraukuši no konkursa Maltā un skatījāmies, kas kori sagaida tālāk – PKO jau bija ierakstīta mūsu 2014. gada plānos. Tobrīd gan līdz galam neaptvērām šī pasākuma svarīgumu, jo, pirmkārt, tad mums vēl nebija ne jausmas, ka tiksim pieteikti veselām trim konkursa kategorijām, otrkārt, pirms PKO mums bija jāsagatavojas vairākiem citiem nopietniem koncertiem, katrā no tiem jāapgūst plašs repertuārs – jaunas dziesmas un pat dejas. Mēs joprojām esam studentu koris, tāpēc mums patīk un visbiežāk arī padodas izdarīt visu pēdējā brīža pēdējā brīdī. Tā nu arī šoreiz pa īstam PKO repertuāram pieķērāmies salīdzinoši nesen, lai gan daļa no dziesmām mums bija zināmas, tomēr vēl ne pietiekami labi apstrādātas. Vītols bija parūpējies par sarežģītu konkursa dziesmu izvēli, un par katru konkursā dziedāto dziesmu mums ir savs stāsts.

Pirmā uzstāšanās mums bija paredzēta 10. jūlijā ap plkst. 15.00 Sv.Pētera baznīcā, izpildot Garīgās mūzikas repertuāru. Garīgā mūzika ir ļoti grūti dziedama, to nevar tā vienkārši izdziedāt precīzi pēc notīm vien, dziedot jāpiedomā katram arī par savu dvēseles stāvokli, jo tikai tad šī mūzika tā pa īstam nostrādā, aizskarot gan dziedātāju, gan klausītāju. Un šādos brīžos „Aura” ieslēdz vissmalkākās uztveres stīgas, par kurām atgādina visi, kas ar mums strādā – Vītols, Inese un Mareta. Mēs kļūstam citādi, mierīgi, atstājam savu enerģisko, sprēgājošo auru kaut kur ārpus baznīcas sienām, aizmirstam domāt par jeb ko citu kā vien tikai harmonisko mūziku, kas atskan baznīcas velvēs, to mirkli, kurā esam dziedot. Ne vienmēr tas izdodas, bet šoreiz, dziedot Pēterbaznīcā, saslēdzās visas tās lietas, kas bija nepieciešamas sakrālās mūzikas izpildīšanai. Sākām ar „Sanctus” (Missa Votiva) (B.Stark), kas ir pārsteidzoši aizraujoša un priecīga. Šo dziesmu izpildījām arī Maltas konkursā. Simtiem reižu esam dziedājuši tās pēdējo takti „Sa-ba-oth”, šīs trīs zilbes nu ir iesēdinātas mūsu galvās tā, ka pat nakts vidū pamodināti noteikti varētu precīzi tās nodziedāt. Pēterbaznīcas plašajā akustikā šis vārds palika karājamies gaisā vēl pāris sekundes līdz pirmajiem aplausiem.

Tad pārslēdzāmies atkal uz mieru, jo nākamā bija „Mūsu Tēvs debesīs”(L.Garūta) – liela dziesma, ko „Aura” dzied jau ļoti sen. Tā ir milzīga atbildība izpildīt Tēvreizi, lūgšanu, kuras teksts zināms visiem, bet mācēt izdziedāt to tā, lai nevienam pat prātā neienāktu pārjautāt – bija vai nebija tā Tēvreize. Jāizjūt katrs vārds, jākāpina emocijas, vienlaikus domājot arī par dziesmas mākslinieciskās kvalitātes noturēšanu. Ar katru pantu, ar katru vārdu līdz tiek sasniegta dziesmas kulminācija un tad atkal pārvērst to klusā un mierīgā lūgšanā, redzēt, kā skatītājiem un arī žūrijas krēslos sēdošajiem acīs mirdz asaras.

Šādā garīgā pacēlumā bija vieglāk pēc tam sākt slaveno „Lux aurumque”(E.Whitacre), kur mūsu uzdevums bija tiekties pēc zvaigznēm un meklēt to pārpasaulīgo gaismu, kas ir aiz tām. Te mums ļoti jāpateicas Inesei, jo diez vai bez viņas padomiem, viņas piemēriem, kā tieši tam visam jāizklausās, mēs spētu izpildīt tāda līmeņa mūziku. Tāpat arī Maretai liels paldies par tiem nedaudzajiem, bet tik svarīgajiem vārdiem PKO nedēļas mēģinājumu laikā. Tie lika ieklausīties un atcerēties, ka varam izdarīt vairāk nekā mums šķiet. Un šajā ticībā sakņojas arī dziesma. Savu uzstāšanos Garīgās mūzikas kategorijā noslēdzām ar „Gloria” (Missa Romantica) (J.Mulholland), Maretai meistarīgi spēlējot klavieres, Vītolam enerģiski diriģējot un mums pašiem atkal jau priecīgi un līksmi nodziedot šo slavas dziesmu Dievam.

Bet tad no baznīcēna bija pēkšņi jāpārtop par pagānu, jo jau pēc pāris stundām, ap plkst.19.30, mums bija jākāpj uz Rīgas Kongresu nama skatuves un jāizpilda Skatuviskās tautas mūzikas kategorijas dziesmas. Tieši šīs programmas sagatavošanā ieguldījām visvairāk spēka un enerģijas, jo samērā vēlu atklājām, ko patiesībā nozīmē vārdu salikums „Scenic Folklore” – bija jāsagatavo priekšnesumi, liekot lietā kustības. Lai gan „Aurai” šogad jau bija pieredze dziesmu un deju uzvedumā „Pie Daugavas”, kur daļa koristu pat nodejoja leģendāro deju „Govju kazāks”, tomēr tagad situācija bija citādāka – jāiesaistās bija pilnīgi visiem, turklāt kvalitatīvs bija jāuztur ne tikai skatuviskais, vizuālais dziesmas izpildījums, joprojām bija jādomā arī par vokālo skanējumu, respektīvi – bija labi jādzied un labi jākustas reizē. Un arī labi jāizskatās, tāpēc milzīgs paldies tām čaklajām rociņām, kuras pāris stundu laikā sapina mums zāļu vainadziņus, jo ar tiem galvās bija krietni vieglāk pārslēgties tautas dziesmu burvībā.

Sākām ar „Jāņu nakti negulēju”(U.Prauliņa apd.), kurā dinamiski un enerģiski gan skaņā, gan kustībā atainojām Jāņu nakts maģisko nozīmi, aizsargāšanos pret raganām, buriem un skauģiem. Kā nākamā bija „Gula meitīna”(J.Vaivoda apd.) visiem zināmais traģiskais stāsts bija jāizstāsta arī ārzemju viesu publikai, un tas jāizdara mierīgi, nesteidzīgi, bet ar dziļu pārliecību. Diametrāli pretēja noskaņa sekoja „Dietu, dietu, jaunas meitas”(Ē.Siliņa apd.), par kuru klīst nostāsti, ka tā esot pirmā dziesma, ko pirms desmit gadiem auristi esot mācījušies pirmajos kora mēģinājumos. Visbeidzot „Seši mazi bundzinieki”(Ē.Ešenvalda apd.), kuru jau iemīļojuši mūsu klausītāji, bet šoreiz viņi varēja papriecāties ne tikai par interesanto tautasdziesmas apdari, bet arī par mūsu izdomātajām kustībām. Ak, ja vien jūs zinātu, cik nesaskaitāmi daudz reižu kora meitenes ir dziedājušas „sniedz man zelta gredzentiņ’” un tikpat reižu kora puiši šo „gredzentiņu” klausījušies! :)

Piektdienas rītā mums bija jābūt sevišķi možiem, jo jau plkst.7.30 sākām iedziedāties, lai plkst. 9.30 kāptu uz Lielās Ģildes skatuves un uzstātos Jaukto koru kategorijā. Nedrīkstēja ļauties ne miegam, ne nogurumam, ne uztraukumam. Bija jāpieslēdzas šīm noslēdzošajām četrām dziesmām. „Pavasara mūzika”(A.Maskats, U.Bērziņš) kora repertuārā parādījās kādus divus, trīs gadus atpakaļ. Sākumā tā šķita neiedomājami dīvaina un sarežģīta, bet tieši tas „Aurai” patīk – buršanās pa daudzskaitlīgām nošu lapām. Tā nu arī šī dziesma iesakņojās koristu apziņā kā interesants gabals, ko pa retam var pat uzdziedāt kora nometnēs un norīkojumos. Joprojām koristu atmiņā iespiedies nepārspējamais basu un baritonu priekšnesums Skrundas nometnē, kur šīs dziesmas teksts tika vizualizēts. Kopš tā laika mums ir skaidra vīzija par to, kā tieši „sit durvīs sirds”.

„A tu lado”(J.Busto, M.A.Mena) ir īpaša dziesma – šķiet, pirmo reizi „Aurai” nācās dziedāt spāņu valodā, līdz ar to arī iejusties karstasinīgā, „ziepju operās” noskatītā temperamentā. Daudziem no mums spāņu valoda principā izraisīja alerģiju, un kad radās domstarpības par vārdu izrunu, meklējām paziņu lokā spāņu valodas lietpratējus, kas iztulkotu tekstu, lai mēs izprastu, par ko īsti dziedam. Tiešais teksta tulkojums gan izklausījās apmēram pēc tā, ka spāņu mačo jūrnieks ilgojas pēc savas mīļotās končitas, kuras „mati garšo pēc jūras sāls”, tāpēc sākumā šī noteikti nebija mūsu mīļākā dziesma, tomēr, jo vairāk to dziedājām, jo vairāk tā mums iepatikās. Un liels bija Vītola pārsteigums, kad braucot no Valkas nodziedājām „A tu lado” no galvas.

„Bur, bur, velliņ”(V.Pūce, A.Neibarts) izpildījām arī Maltas konkursā. Šī dziesma piesaista ar nerimstošo buršanos, pulsāciju, katras balss grupas veidoto īpašo ritmu. Dziedot rodas sajūta, ka mēs ieejam tādā kā transā – mēs buramies, buramies līdz beigās izrādās, ka tas, ko pieburam, ir mazs bērniņš, tāpēc vien šī dziesma jādzied īpaši uzmanīgi. :) Un tad nāca „Lauztās priedes”(E.Dārziņš, Rainis) – dziesma ar lielo burtu, gan vispārīgi skatoties latviešu kora dziesmu antoloģijā, gan tieši „Auras” vēsturē raugoties.

„Lauztās priedes” tika dziedātas skatē pirms „Auras” pirmajiem Dziesmu svētkiem, „Lauztās priedes” dziedājām „Auras” pirmajā ārzemju braucienā, Vīnes konkursā, kā neplānotu fināla dziesmu, ko jaunie koristi vienas nakts laikā iemācījās dziedāt no galvas, bez šīs dziesmas neiztikām arī kora 5 gadu jubilejas koncertā. „Tu vari, Tu vari, Tu vari” – mēs jau tagad domās dzirdam, kā Vītols padod toņus piedziedājumam, kuru īpašos mirkļos dziedam arī kā nepārprotamu apliecinājumu „Auras” spēkam.

Rezultāti kļuva zināmi nākamās dienas vakarā, kad Arēnā Rīga, Eirovīzijas cienīgā noskaņā, ar nelielu „The Hunger Games” piesitienu, tika apbalvoti PKO dalībnieki. Milzīgā saspringumā, cieši turot īkšķus sagaidījām rezultātus, kas apliecināja, ka esam izcīnījuši spožu zeltu Garīgās mūzikas kategorijā (87,75 punkti), pieveikuši visu Eiropu Skatuviskās tautas mūzikas kategorijā (Sudraba medaļa, 77,50 punkti), kā arī godam parādījuši sevi Jaukto koru kategorijā (Sudraba medaļa, 76,88 punkti). Tomēr zeltā un sudrabā nenovērtējamas ir tās emocijas, ko guvām gatavošanās procesa laikā un uzstāšanās brīžos.

Pasaules koru olimpiāde bija unikāls pasākums – iespēja to pieredzēt Rīgā pavisam noteikti bija vienreizēja šī vārda burtiskajā nozīmē. Vislielāko prieku radīja tieši smagais mēģinājumu darbs. Katrai Skatuviskās folkloras dziesmai domājām kustības, to darījām visi kopā, izsakot idejas un uzreiz izmēģinot tās. Lielākā daļa kustību tika iestudēta PKO pirmajā nedēļa, tātad pāris dienas pirms konkursa, kad mēģinājumi ilga no 9.00 rītā līdz pat 22.30 vakarā. Nogurums bija milzīgs, tomēr bijām gatavi šādam režīmam, jo, kā saka – mērķis attaisno līdzekļus. Mums paveicās, ka PKO laikā varējām neierobežoti ilgi mēģināt savās kora telpās LU Fizikas un matemātikas fakultātē, turklāt liels iepriecinājums bija no mūsu kora krusttēva Visvalža Neimaņa, kurš pats mudināja mūs arī konkursa noslēguma ballīti sarīkot tieši šeit, Zeļļos. Paldies Jums liels par to – šķiet, ka šoreiz ballīte izdevās, nesavārot nekādus lielos… hmm. :)

Paldies sakām Līgai, kura būdama nosacītā atvaļinājumā no kora, tomēr nemitīgi seko līdzi, joprojām pildot organizatoriskus pienākumus. Liels paldies Madarai, kura nosvērti un apzinīgi šajā pusgadā pilda kora prezidentes pienākumus un kārtīgi mūs pieskata. Neizsakāmi liels paldies Inesei par ieguldīto darbu, par padomiem un ticību „Aurai”. Sirsnīgs paldies Maretai par garīgu un muzikālu atbalstu. Un paldies visiem, visiem, kas mums palīdzēja jebkādā veidā Pasaules koru olimpiādes sakarā – paldies čaklajām vainagu pinējām, paldies atsaucīgajam operatoram Lukstam, paldies fotogrāfam Oskaram, paldies vienmēr uzticamajam fanu klubam ar Ramūnu un Fufuku priekšgalā, paldies saprotošajiem mājiniekiem un kolēģiem, paldies visiem, kas turēja īkšķus, lai "Aurai" viss izdotos!