Stāstiet nu, kā tas vispār sākās – koris „Aura”, dziedāšana korī?

Baiba: Edgars jau bija tas, kurš sāka runāt par to, ka skolai (Rīgas Centra Humanitārajai vidusskolai, kur viņš toreiz mācījās) vajag kori. Un tad viņi abi ar mūzikas skolotāju Dzintru Krastiņu savāca šo kori. Es pat varu pateikt, uz kuras flīzītes gaitenī stāvēju brīdī, kad Edgars mani uzrunāja. (Baiba strādā RCHV par latviešu valodas skolotāju.)

Līvija: Tas bija 2004. gada rudens, pirmais koncerts bija jau 18.novembrī, Rīgas Valsts 1.ģimnāzijā, („Tikai neviens neatceras, kāpēc tieši tur,” piebilst Baiba). Atceros, ka dziedājām „Man palīdzi” un viss koris toreiz sajauca vārdus.

Agra: Bet pirmā dziesma, ko mācījāmies dziedāt, bija „Dietu, dietu jaunas meitas”. No tā 18. novembra koncerta vēl kaut kur jābūt melnbaltām bildēm. (Līvija un Baiba gan teic, ka drīzāk korim bijuši melnbalti apģērbi, nevis bildes.)

Šobrīd, kad korī ir simts dziedātāju, grūti iztēloties, ka toreiz, pirms desmit gadiem, Līvijas lielākās bailes bija no tā, ka viņa būs vienīgais 2.soprāns, kas ieradies uz kora mēģinājumu. Tomēr toreiz šāda situācija gadījās bieži, tāpēc ne velti Vītolu dažkārt mēdzam dēvēt par 2.soprānu, jo nereti viņam nācās piepalīdzēt 2.soprāniem ar savu balsi.

Līvija: Nācu uz mēģinājumu un domāju, kaut tikai atkal es nebūtu viena pati! Man šī sajūta joprojām sēž kaut kur iekšā… Mēs bijām ļoti maz, kādi divdesmit kopā varbūt.

Kurā brīdī viss mainījās?

Baiba: Skolā strādāja Linards Kalvāns, un viņam bija tā saikne gan ar RCHV, kur viņš strādāja par fizikas skolotāju, gan ar LU FMF Zeļļos, kur viņš toreiz vēl studēja.

Līvija: Jā, tieši Linards bija tas galvenais vaininieks, kura dēļ „Aura” vēlāk kļuva par fizmatu kori. Viņš sāka dziedāt korī, pārstāvot RCHV skolotājus, bet tā kā korī toreiz trūka dziedātāju un ar skolotājiem vien nepietika, tad pamazām korī saradās arvien vairāk fizmatu.

Agra: Līga Užule (toreiz Kuleša) nonāca praksē skolā un, protams, pateicoties Linardam arī viņa sāka dziedāt. Tas sauklis „Fizmats labākajos gados!” mūs tā sajūsmināja!

Bet toreiz tā vēl nebija fizmatu „Aura”, toreiz korim vēl bija divi diriģenti – Dzintra Krastiņa un viņas skolnieks Edgars Vītols.

Līvija: Tad, kad es ieraudzīju Edgaru – tik jaunu cilvēku, manu bērnu vecumā, kurš spējīgs tik godīgi komunicēt ar tādu baru cilvēku, ar stipri vecākiem cilvēkiem, jo jaunieši toreiz korī bija mazākumā... Viņa vēlēšanās muzicēt ar tādu spēku, ar tādu vēlmi – kā Tu neatbalstīsi tādu „otro soprānu”! Es nācu uz teātra izrādēm, katru reizi skatīties uz vienu atraktīvu jaunieti – tā bija performance.

Baiba: Kad priekšā stāv divi pilnīgi dažādi diriģenti, un visiem ir skaidrs, kurš ir labākais, tad konflikts ir neizbēgams.

Līvija: Konflikta cēlonis bija Dzintras metodes un temps, viņa vienkārši nevarēja tikt līdzi jauniešiem.

Agra: Nebija tās profesionalitātes, kāda bija viņas skolniekam. Viss nonāca līdz tam, ka Dzintra uzrakstīja Rīgas Domei par šo strīdu, Edgars izteica vēlmi pēc sava kora.

Kā notika kora atdalīšanās no RCHV?

Līvija: Šķiršanās brīdis bija ļoti nesmuks, bija pat iztiesāšanas brīdis Rīgas domē, kur gāju aizstāvēt mazo Edgaru.

Agra: Tā jau arī bija, viņam toreiz bija tikai 18 gadu, tikko beidzis vidusskolu, un viņa mamma vēlējās, lai viņš studē juristos. Viņš taču arī bija iestājies tur, bet paralēli sāka studijas arī JVLMA, bet drīz jau visiem kļuva skaidrs, ka diriģēšana patiesi ir viņa aicinājums. Edgars bija viens no tiem jaunajiem cilvēkiem, kuram bija pašam savs koris. Vēlāk, studiju laikā, tas deva viņam daudz priekšrocību.

Baiba: Tas viss notika kādu gadu pirms Dziesmu svētkiem. Rezultātā uz Dziesmu svētkiem aizgāja divi kori „Aura” – viens Edgara, otrs Dzintras vadībā.

Un kurā brīdī radās nosaukums „Aura”?

Līvija: Tie bija Rīgas rajona dziesmu svētki Saulkrastos, maija pēdējā diena. Viens no mūsu vīriem mūs trīs veda, mēs piestājām, iebridām mežā pīt vainagus. Toreiz korim bija neizrunājamais nosaukums „Retorium”. Pinām vainagus, un tad man ienāca prātā doma par „Auru”. Jautāju Agrai un Baibai, pēc tam izstāstīju Edgaram, bet viņš uzreiz teica, ka Daugavpilī jau esot tāds kolektīvs. Tomēr viņš painteresēšoties. Viņš vienmēr pieņem visu informāciju…

Agra: Pirmajā brīdī liekas, ka viņam vējš galvā svilpo, ka viņš ir tik radošs, bet skenēšana tomēr notiek.

Līvija: Saulkrastos visi bijām pārsaluši nemaņā. Pēc koncerta beigām gājām draudzīgā aplī un dziedājām pļaviņā, un tad pēkšņi Edgars nokliedzās: „Lai dzīvo koris AURA!”.

Kā notika gatavošanās Dziesmu svētkiem?

Agra: Mums bija skaidrs, ka tajos Dziesmu svētkos (XXIV Vispārējie latviešu Dziesmu un XIV Deju svētki, 2008.g.) mums ir jātiek! Jo toreiz tas nebūt nebija tik pašsaprotami, kā tagad.

Līvija: Skatei sākām gatavoties tikai tad, kad tiešām dabūjām biļeti uz Dziesmu svētkiem.

Kad ieminos par tērpu šūšanas vēsturi, visas manas sarunu biedrenes vienbalsīgā korī noelšas.

Līvija: Tādus šķēršļus!

Agra: Kā mums tur gāja! Naudas nebija, nekā nebija, tad Edgars kaut kur izgrābstīja naudu...

Līvija: Mistiskie septiņi tūkstoši uzradās. Šuvēju dabūja Engers no Rūjienas.

Baiba: Vispirms bija oranžie un tad tautastērpi.

Agra:  Un tad sākās lielā domāšana, kādu tad mums vajag tautisko tērpu.

Līvija: Vienā vietā uztaisīt tādu pasūtījumu ar tik daudz vienādiem tērpiem nevarējām, tāpēc bija jāpieslēdz daudz fragmentāras lietas, lai visu to kopā dabūtu. Sameklēju grāmatā, ka vissmukākie brunči ir Trikātas. Un tad tajā nabadzībā, ar grāmatu rokās, pielāgojot krāsas, braucām uz Ogres trikotāžas kombinātu dziju meklēt. Vestītes vedām no Lietuvas, jo audumu ar pareizo toni dabūjām Lietuvā. Bet tās tautiskās blūzes, kas ir korī, toreiz pirka katra koriste par savu naudu.

Baiba: Tad sākām sadarbību ar Edīti Simanoviču un pieslēdzāmies universitātei, fizmatiem.

Kuriem cilvēkiem bija vislielākā nozīme kora kolektīva veidošanā?

Agra: Kora sākuma stadijā nedrīkst nenovērtēt Maretas lielo lomu kora izaugsmē. Profesionāli, atturīgi, bet ar tādu lielu spēku un enerģētiski. Kopā ar Maretu korī ienāca garīgās mūzikas repertuārs.

Līvija: Un mums taču bija kauns Maretas priekšā šķībi dziedāt! Veidojās saskanīgums korī, tā sajūta, ka katrs korī ir svarīgs un vajadzīgs. Un viskošākais mirklis, ko atceros no tā laika – pēc skates aulā atgriezāmies Mūzikas akadēmijā, un tur es Maretu pirmo reizi redzēju tādu atvērtu. Viņa piesēdās pie klavierēm, spīdošām acīm, sāka spēlēt "Mežrozīti" – tas bija tik iedvesmojoši! Un skatē mēs ar "Lauztajām priedēm" jau bijām izcīnījuši ceļu uz Dziesmu svētkiem!

Agra: Un vēl nevar aizmirst par Jelgavas draugiem – Ilva un Guntis! Mēs braucām pie viņiem uz Sesavu, koncertējām Jelgavā, Annas baznīcā. Ilva un Guntis brauca līdzi uz kora nometnēm. Tieši ar kora nometnēm sākās dresūras un drillēšana, jo toreiz bija lieli brīnumi – ieraugi noti un nezini, ko ar to darīt. Pamazītiņām veidojās nometnes kārtība, kā tas viss notiks. 

Līvija: Sajūtu līmenī ļoti izšķirošs faktors ir tas, ka „Aurā” dzied ārpus Rīgas jaunieši – viņos ir īstuma lādiņš un tiešums.

Tomēr toreiz vēl nebija tāds spēcīgs kora kodols izveidojies?

Līvija: Jā, tas, ko mēs kā „aubes” ļoti pārdzīvojām – cik ārkārtīgi smagnēji un lēni veidojās kolektīvs! Un tad ko tik mēs neizdomājām, lai censtos jaunos iekustināt! Visas organizatoriskās lietas, visu uzņēmās Edgars pats – pirkt, cept, taisīt... Tagad tā jau sen vairs nenotiek.

Agra: Pirmā „Aura” bija ļoti atšķirīga no šīs.

Baiba: Bet pamazām viss izmainījās. Tādā kā kamolā ritinājās uz priekšu.

Līvija: Lelde Kupče ir viens no kodola veidotājiem. Viņa atnāca uz kori un uzreiz uzņēmās darīt organizatoriskas lietas. Viņa nevarēja izturēt to pasivitāti, kas toreiz valdīja korī.

Agra: Jā, Lelde bija tas mazais kamoliņš. Tagad jau vairs nav jautājumu, kurš ko darīs. Ir neformālie līderi, ir kora kodols.

Līvija: Tie braucieni, kopā būšana, cilvēciski tuvināja.

Agra: Tu dari tad, kad tev ir brīv. Kad tu nesabojā citiem. Disciplīna. Un Līgas lielā cīņa ar disciplīnu. Toreiz 2008. gadā pēc Dziesmu svētkiem mēs stāvējām estrādes labajā pusē pie priedēm, un tur bija lielā runāšana par to, ko no kora mēs sagaidām. Lai godam noslēgtu sezonu un sajustu, ka esam vienība, kopiena.

Līvija: Es redzēju, ka ir labs materiāls.

Bet ja runājam par nākotni - kā jums šķiet, kas notiks ar „Auru” pēc 10 gadu jubilejas?

Agra: Bīstieties no suņa mūža! Zin’, cik dzīvo suns? Nu vispār viduvēji ir uz divpadsmit gadiem, varbūt vēl nobīde, jo viena šķelšanās korī jau ir bijusi.

Baiba: Nākamajam gadam vajadzīgi jauni mērķi. Tā mums vienmēr ir bijis – Dziesmu svētki, ārzemju brauciens, kora olimpiāde, desmit gadu jubileja, dziesmu svētku simtgade. Un ar katru šādu notikumu tu tā arī nevari aiziet projām. Protams, vienmēr ir vieglāk kādā brīdī pateikt – ai, man vairs nav laika… Un to, ka mēs esam pietiekami daudz un visiem vairs nav obligāti jāpaspēj visur.

Līvija: Bet tad tu iedomājies Edgaru, kā viņam ir nodrošināt augstu līmeni deviņdesmit cilvēkiem, ja sastāvs visu laiku mainās?

Kamēr mēs runājam, viens pēc otra uz fakultāti steidzas koristi, arī Vītols novieto mašīnu savā parastajā vietā, un mūsu sarunu pamazām pārtrauc koristu atkalredzēšanās smiekli un čalas, pulkstenis rāda 18.30 – un mēs visi zinām, ko tas nozīmē.