Baltais Gandrs, kā jau nemiera putns, daudz klaiņoja pa mežiem un siliem, ikreiz, lūkojoties priedēs, tas sev jautāja – kas, kāpēc tās lauza. Jo vairāk lūkojās, jo nemierīgāks kļuva, atbildes nerazdams. Tik daudz jau nojauta, ka tas nav nekāds tur purvu bridu, niedras lauzu, bet daudz sarežģītāks prāta rēbuss. Neko sakarīgu nevarēja pateikt arī mežrozīte sarkanā, tā tikai vēcināja sārtās ziedlapas un vilināja aizvest nāru laiviņā tuvējā ezera ielokā. Izmēģināja sirmajam ozolam ziedu dot, tas ir, saņemt gatavu atbildi par nelielu samaksu, bet senais koks tik nošūpoja zarus – aizlaiku zintis par lauztām priedēm klusēja, tik lapu šalkoņā varēja saklausīt kaut ko par piektā gada nākšanu un iešanu strēlniekos. Mazputniņi – čiepstētāji arī nevarēja līdzēt, tik tikko sāka spārnus plivināt un par debesu vanagiem baltos zirgos sapņoja.

Tā nu nabadziņš, grūšu domu mocīts, klīda vai visu vasaru, līdz attapās zaļā birztalā, debesīs melnēja negaisa mākoņi, un pērkons rūca, pērkons spēra.  Pašā skaļākajā dārdiena brīdī līdz ar spilgtu zibens šautru Gandram dzima ideja – jādibina savs meža dīvainīšu koris, tas ir vienīgais ceļš, kā rast atbildes. Gandrs vispirms klusām nočukstēja: „Āmen!”, tad nu jau skaļāk, apliecinošāk vēl pāris reižu dažādā skaļumā un toņkārtās atkārtoja: „Āmen!”. Atklāsmes pārņemts, staltais putns juta, ka tāls ceļš priekšā, bet sirds tik mulst un raud, un smej.

Dziedāt gribošu radību jau mežos, pļavās un norās netrūka, bet kā izvēlēties īstos? Tā kā Gandrs bija izglītots, nolēma rīkoties pēc sentēvu metodes: meža norā, kur vēji maldās dziļi eglē, nosvieda veco zābaciņu un, pie sevis nomurminājis: „Nu tā lielā, lielā stunda ir situsi”, sāka gaidīt – kas iekšā ielīdīs, tie arī dziedās. Pirmajā vakarā ielaidās pāris dūcošas kamenes, iespraucās vilks rūcējiņš, bet gandrs nemeta plinti krūmos, gan jau ar laiku....

Un tad tik sākās, kā nu sadalīt dūcējos, rūcējos, augstajos, zemajos un vidējos dziedātgribošās pļāpīgās vāveres un ziņkārīgās žagatas, dudinošos bebrus un ūdrus, cīrulis kliedza gaisā tik augstu, ka to uzreiz ieskaitīja spiedzējkomandā, kur nu vēl cielavas, vālodzes, dzeņi un dzilnas - visi alka dziedāt. Ieradās pat lunkanā kaķe dzeltenā. Kad zābaciņā sāka kļūt par šauru un tas nepanesami spieda, raudzījās pēc jaunām mājām. Meklēja gan tuvu, gan tālu, līdz zem gudrības ozola zariem rada mītnes vietu.

Tā nu ik nedēļu vakaros, kad saule noņem staru vainagu, Gandra spārnu vēzienu pavadīti, meža dīvainīši, kas bija sev devuši skanīgu vārdu, (sākās un beidzās ar daudz dziedātu skaņu A) trīcināja balstiņas. Rakstā, rakstā nemaz tik viegli negāja, jo gandram te skaņas par šauru, te par plakanu, te nenosegtas, te tauku par maz, te gaļas pietrūkst. Ar epitetiem un salīdzinājumiem nudien neskopojās. Dziedoņi jau ar nebij uz mutes krituši, valodiņas sprēgāt sprēgāja, ka reizēm ne apturēt. Ja ne citādi, dziesmām vārdus samainīja, tā no audējas nonāca līdz slaucējai – šņaucējai. Kad nu nekādīgi nevarēja no koristiem izvilināt vajadzīgos diminendo un citas muzikālas virtuozitātes, sauca palīgos Dižlakstīgalu, Zeltaino Vālodzi un Lielo Raibo Dzeni. Katrs ar savām metodēm panāca, ka nu skanēja visi rezonatori no ausu galiem līdz kreisās kājas mazajam pirkstiņam.

Reizi gadā, kad vasaras vakars un vīgriežu vāli smaržo pēc laimes, koristi devās jautros izbraukumos, viesojās gan Zaļajos niekos, gan upes krastā, kur dzīve rit raiba kā pļavas āda. Tad nu jautrība sita augstu vilni, i dziedāja, i reiz pat malku krāva un iemēģināja dejas soli. Pēdējā dienā ik gadu pievienojās Pusaizmidzis Alnis, varen priecīga Vista un vēl daži dīvainīši. Malku citur krāmēt vairs neuzticēja, bet bez dancāšanas vairs nekur, iemanījās pat uz lielās mežnoras skatuves izlēkāties sev un citiem par prieku.

Devās tālos un tuvos izbraucienos, dziedāja visur – kurmju raktajos pazemes tuneļos, svētajās birzīs, visvisādos pārvietošanās līdzekļos, vienalga, vai līdzbiedri gribēja klausīties vai nē. Reiz pat devās uz Tartu puses mežiem, lai pārliecinātos, vai tiešām igaunis met akmentiņu sīku vai tā tik sena teika par strauju upi.

Nebij jau tā, ka dabas valstībā koru trūka, tie sacentās savā starpā gan tuvās, gan tālās zemēs, tik nokļūšana līdz sacīkstēm nebija lēta – vajadzēja dālderu zeltu. Tika meklēti visvisādi ceļi, izmantoti jaunākie meža strazdu izgudrojumi un atklājumi, dažs Pūrmalas koris par mežainīšu panākumiem svila sveķainu sakārņu skaudībā, bet ko gudram padarīsi – ar liellidoņu palīdzību viss raibais bars devās tālos ceļos sevi parādīt, uz citiem palūkoties. Tad nu saņēmās un rāva vaļā sev un citiem par prieku tā, ka vai priežu gali lūst un akmens pieres galvu rauc.

Tādi nu ir tie meža dīvainīši – ēverģēlību un jautrības pilni, ja svin, tad svin kā aizlaikos – līdz rītai gaismiņai, lai nākamajām paaudzēm ir ko klausīties par neprātīgu dziedāšanu, par dīvainām jūdzēm, par visiem nesaprotamiem jociņiem, titulu dalīšanu un pārdalīšanu, satikšanās prieku un daudziem citiem it kā sīkumiem, kas apņem dziedātājus tikai šajā korī un veido daudzkrāsaināku, spilgtu, neatkārtojamu AURU.

Mežmalas pūpoliņa īspasakas atšifrējums:

1. Tālavas biezajiem siliem (R. Pauls „Tālavas taurētājs”);

2. saule sēja sudrabiņu (V. Pūce „Saule sēja sidrabiņu”);

3. kaist smaržās gaiss (A. Smagars „Zied ievas Siguldā”);

4. purvu bridu, niedras lauzu (Redz kur jāja div bajāri);

5. mežrozīte sarkanā (R. Pauls „Mežrozīte”);

6. aizvest nāru laiviņā (E. Dārziņš „Mēness starus stīgo”);

7. sirmajam ozolam ziedu dot (J. Vītols „Gaismas pils”);

8. lauztām priedēm (E. Dārziņš „Lauztās priedes”);

9. piektā gada nākšanu un iešanu strēlniekos (R. Pauls „Manai dzimtenei”);

10. pērkons rūca, pērkons spēra (U.Prauliņš „Jāņu nakti negulēju”);

11. Āmen (Gloria);

12. tāls ceļš,  sirds tik mulst un raud, un smej. (Ē. Ešenvalds „Tāls ceļš”);

13. vēji maldās dziļi eglē (R. Pauls „Mēmā dziesma”);

14. veco zābaciņu (R. Pauls „Kad man maziņam”);

15. tā lielā, lielā stunda ir situsi (I. Kalniņš „Vārti veras”);

16. cīrulis kliedza gaisā tik augstu (A. Maskats „Pavasara mūzika”);

17. cielavas, vālodzes, dzeņi un dzilnas (R. Pauls „Sanāciet, sadziediet”);

18. lunkanā kaķe dzeltenā (P. Butāns „Mīlestības dziesma”);

19. kad saule noņem staru vainagu, (J. Mediņš „Vasaras vakars”);

20. rakstā, rakstā (V. Pūce „Ik rudeni valodiņa”);

21. audējas („Audējas deja”);

22. vasaras vakars un vīgriežu vāli smaržo pēc laimes (V. Kaminskis „Dziesma pie Daugavas”);

23. dzīve rit raiba kā pļavas āda. (R. Pauls „Venta”);

24. igaunis met akmentiņu sīku (R. Pauls „Gauja”);

25. dālderu zeltu (R. Pauls „Daugava”);

26. sveķainu sakārņu skaudībā (P. Plakidis „Vasaras vidus dziesmiņa”);

27. priežu gali lūst un akmens pieres galvu rauc (R. Pauls „Vētra nāk”).