No tumsas zāles beigās iznirst slaids diriģenta tēls, mazliet izspūrušiem, viļņainiem matiem un dedzīgu smaidu, strauji caur skatītāju rindām viņš nāk pie savām balsīm. Pie melnā, spīdīgā flīģeļa pati Afrodīte kaisa melodijas. Paceļas viena gaiša roka, sastingst – tai līdzi visa aula, acumirklis, simts balsu un Afrodītes melodijas savijas dziesmā, uzburot krāšņu ainavu. Tā viena pēc otras rit dziesmu gleznas, laiks, šķiet, ir apstājies.

Līdz atskan „Pūt vējiņi” pirmās skaņas, zāle ceļas kājās un klusi, pie sevis, dzied līdzi. Skudriņas skrien pār muguru, mazas, sāļas saviļņojuma lāsītes pār vaigu, mirdzošas acis un tam visam pa vidu tikpat mirdzošu acu pāris, tie paši izspūrušie mati un slaidais stāvs – diriģents, tas, kurš valda pār šo mirklīgo, gaismas un mūzikas pielieto karaļvalsti.

Viņa roka lēni, plūstoši nolaižas pie sirds un sažņaudzas dūrē, simbolizējot spēku, kam jāizplūst no nākamajām taktīm, pēc kurām roka paceļas un maigi ar rādītājpirkstu pieskaras lūpām, acis aizveras un tai brīdī kaut kur balsīs ieskanas pianissimo, absolūta mīlestības pilna stīga. Tā vēl pāris taktis, līdz viņa roka paceļas augstāk un plaukstā satver visu skaņu un telpu. Klusums. Klusums… Un tad no pašiem aulas griestiem līdz pēdējai sirmajai galvai zāles beigās kā ūdenskritums gāžas aplausu un ovāciju jūra, ziedu kalni, apsveikuma vārdi, vēlējumi. Aizkustinājums.

Tur arī mēs, dziedošie, no laimes vai sprāgstam uz visām pusēm, spontāni izdziedot pa frāzei, pa pusei dejodami, vairs ne lavoties, bet gan lepni maršējot izklīstam Alma Mater gaiteņos. Pārņemti, piepildīti, dziesmas apreibuši jaunieši, kas nezin, kur likties un negrib rītdienas darba. Bet tik dziedāt un dejot un līksmot visu nakti.

*Atmiņas no E.Vītola diplomeksāmena, koncerta „Tev, Latvija”, LU Lielajā aulā, 2008. gada 7. novembrī