Pirmā tikšanās ar kori man sanāca nometnē, kas togad norisinājās Viesītē. Pa ceļam uz staciju nespēju beigt domāt: „Kur es esmu iepinusies? TIK tālu doties ar pilnīgi nepazīstamiem cilvēkiem? Kas būs, ja man nepatiks? Kas būs, ja ES viņiem nepatikšu?!”, bet tiklīdz, pievienojos bariņam, kas jau bija sapulcējies vilcienu gaidot, sapratu, ka viss būs a-okay. Laikam vēl nekad nebiju grozījusies tādā sabiedrībā, kur cilvēki ir tik draudzīgi un sirsnīgi. Īsāk sakot, tā bija mīlestība no pirmās tikšanās reizes.

Nometne beidzās, sākās rutīna – mēģinājumi, uzstāšanās, braucieni un citi pasākumi. Jā, zinu, vārdu „rutīna” cilvēki bieži mēdz saprast, kā kaut ko ierastu, garlaicīgu, novazātu, taču šis nav tas gadījums. Katra reize, tiekoties ar kori „Aura”, ir unikāla. Vai tā būtu diriģenta Edgara Vītola neizsmeļamā enerģija un harizma, vai kora biedru smaidīgās sejas un līksmās sarunas starpbrīžu laikā, vai arī pašas dziesmas spēks. Vēl ne reizi neesmu redzējusi, ka kāds no mēģinājuma mājās dotos noskumis. Tas taču neapšaubāmi par kaut ko liecina!

Tā nu ar laiku šis koris arī kļuva par neatņemamu manas ikdienas sastāvdaļu (esmu pārliecināta, ka neesmu tāda vienīgā). Pat nespēju iedomāties savu nedēļu bez mēģinājumiem, kas pēc garas un nogurdinošas darba dienas pagriež garastāvokli par 180 grādiem, un tā vietā lai izsmeltu gara pēdējos spēkus, dāvā enerģiju un dzīves prieku veiksmīgam nedēļas turpinājumam.

Novēlu savam mīļajam korim, kā arī kora sargeņģelim – diriģentam būt tikpat nepārspējamam un dzīvespriecīgam arī nākamajā, aiznākamajā, aizaiznākamajā... jubilejā! Jo, kā jau daudzi pirms tam ir teikuši, „Aura”, tas nav vienkārši koris, tas ir bars unikālu un pilnīgi traku cilvēku, kas kopīgiem spēkiem šo pasauli spēj padarīt priecīgāku, krāsaināku un viscaur labāku!