Kad pirms 30 gadiem, 1985. gada 21. oktobrī, Anitas un Viļņa Vītolu ģimenē piedzima dēls, kurš tika nosaukts par Edgaru, diez vai kāds no vecākiem nojauta, ka pasaulē nācis diriģents. Protams, ļoti iespējams, ka jau pirmajos mēnešos tika novērotas mazā puisēna izteikti pastiprinātas roku vicināšanas kustības, varbūt arī muzikāla vāvuļošana pašam savā nodabā, bet vai tad kāds toreiz iedomājās, ka tā vis nav parasta mazuļa vēl īsti neapzināta kustēšanās un nejauša skaņu izdvešana, bet kas vairāk. Tomēr, kad pēc “padsmit” gadiem Edgars brīvprātīgi sāka diriģēt savas vidusskolas kori, tas noteikti pievērsa gan ģimenes, gan draugu uzmanību, kā ļoti īpatnējs brīvā laika pavadīšanas veids. Visbeidzot – brīdī, kad pēc vidusskolas beigšanas Edgars dibināja pats savu kori, tas kļuva pavisam aizdomīgi, un vecākiem vairs nebija nekādu cerību par dēla jurisprudences studijām. Iespējams, labi vien ir, ja kaut kas nesanāk, jo to cik labs vai slikts advokāts būtu Edgars Vītols, mēs diez vai kādreiz uzzināsim, toties to, cik lielisks diriģents viņš ir, mēs visi pa šiem vairāk nekā desmit viņa muzikālās darbības gadiem esam nepārprotami sapratuši.

„Viņš nekad nekliedz, pat ja kādreiz gadās aizpļāpāties, tikai nolaiž rokas, nopūšas un paskatās ar tā-ādu skatienu... Kauns pa visu ģīmi! Un man tā patīk, ka korim viņš saka „tu”. Savā starpā mēs, protams, cits citu uzrunājam uz „tu”, bet Edgars tā saka arī visam korim. „Izvelc skaņas!” viņš saka. „Bet tagad – uztaisi akcentu!” Neskatās ne uz vienu konkrēti, un tieši tāpēc visi klausa.” (Lelde Kupče, 1.soprāns, 2008.g. maijs)

„Pulcējoties FMF fakultātes gaitenī pie auditorijas Nr.238, mēs, jauniņie, gaidījām atlasi, lai uzzinātu savu likteni par dalību korī, kad pamanīju pa kāpnēm pārvietojoties kādu viscaur baltā tērptu cilvēku, kas tad arī izrādījās izslavētais „Auras” diriģents Edgars Vītols. Pēc skata ļoti jauns, entuziasma pilns un smaidīgs viņš uzsāka atlasi ar nelielu balsu iesildīšanu un lūdza mums aizpildīt anketas.” (Dārta Šice, 1.soprāns, 2010.g. aprīlis)

„Kad mēs ar Elīnu gribējām uzzināt kaut ko vairāk par šo kori, Bēts teica, ka obligāti ir jāiestājas. Vītols taču esot tik foršs – jauns un talantīgs -, mēs noteikti nenožēlosim. Hm... Vītols? Viņš tā kā būtu diriģents? Tajā brīdī es sāku apsvērt domu, ka varētu pamēģināt padziedāt kādu laiciņu “Aurā”. Un ar šo domu arī viss sākās...” (Līga Krūziņa, 2.alts, 2010.g. aprīlis)

„Pēkšņi atvērās durvis, un raitā solī iesoļoja Vītols. Tāds viscaur balts, smaidīgs un hiperaktīvs. Var redzēt – ķerts uz mūziku. :) ” (Līga Krūziņa, 2.alts, 2010.g. aprīlis)

„Un diriģents - tur vienkārši nav divu vārdu - izcils. Man patīk tas, kā viņš rod kopīgu valodu ar koristiem. Vienmēr pozitīvs un gaišs cilvēks.” (Māris Jankovskis, 2.tenors, 2012.g.novembris)

„Tā sajūta, ka tu sēdi mēģinājumā, un skudriņas skrien tev pār kauliem, Edgara atraktīvā diriģēšana un interpretācijas – tas viss ļauj saprast, kas ir mūzika.” (Zane Jansone, 2.soprāns, 2013.g. jūnijs)

„Pirmais lielais šoks man bija par diriģentu – sākumā domāju, ka kāds no koristiem, baigi „lielais” sajuties, iet pie klavierēm un mēģinās iedziedināt. Redz, nē, izrādās tas ir kora vadītājs. Ok, interesanti.” (Una Salnāja, 1.soprāns, 2013.g. jūnijs)

„Ģenerālmēģinājumā un koncertā, koriem uzejot, tiek saukti visi diriģenti, uzmanīgi klausāmies, lai nepalaistu garām iespēju uzgavilēt no visas sirds un pilnās balsīs, kad atskan: „Edgars Vītols!” Lepnums, redzot „Auras” karogu, visu koru karogu parādes gājienā. Noslēguma koncerta saviļņojums, dziedot pagūstot atcerēties Edgara dziesmu tekstu skaidrojumus un interpretācijas (katra literatūras skolotāja sapnis).” (Baiba Zeiļaka, 2.alts, 2013.g.jūnijs)

„Esmu pateicīgs Edgaram Vītolam, kurš ātri vien man iemācīja mīlēt kora mūziku, mīlēt kora kolektīvu. Domāju, ka reti kuram cilvēkam Latvijā ir tāda mīlestība pret savu kori kā man, kā gandrīz ikvienam mana kora „Aura” dziedātājam.” (Raivis Bēts, bass, 2013.g.jūnijs)

„Tad, kad es ieraudzīju Edgaru – tik jaunu cilvēku, manu bērnu vecumā, kurš spējīgs tik godīgi komunicēt ar tādu baru cilvēku, ar stipri vecākiem cilvēkiem, jo jaunieši toreiz korī bija mazākumā... Viņa vēlēšanās muzicēt ar tādu spēku, ar tādu vēlmi – kā Tu neatbalstīsi tādu „otro soprānu”! Es nācu uz teātra izrādēm, katru reizi skatīties uz vienu atraktīvu jaunieti – tā bija performance.” (Līvija Zeiberte, 2. soprāns, 2014.g.oktobris)

„Katra reize, tiekoties ar kori „Aura”, ir unikāla. Vai tā būtu diriģenta Edgara Vītola neizsmeļamā enerģija un harizma, vai kora biedru smaidīgās sejas un līksmās sarunas starpbrīžu laikā, vai arī pašas dziesmas spēks. Vēl ne reizi neesmu redzējusi, ka kāds no mēģinājuma mājās dotos noskumis. Tas taču neapšaubāmi par kaut ko liecina!” (Anna Karolīna Ozola, 2.soprāns, 2014.g. oktobris)

Kā redzams, gadu no gada jaunie koristi ir sajūsmā gan par kori, gan par diriģentu, un pat tad, ja pirmo iespaidu sajūsma ar laiku noplok, tik un tā paliek kaut kas nepārvarami pievelkošs, nu gluži kā tajā dziesmā, kur „Gadi nāk un gadi iet, bet viņa sarkdama zied un zied...”. Varbūt tā ir mežrozīte sarkanā, bet varbūt, ka patiesībā mēs gadu no gada kā himnu šo dziesmu dziedam, piesaucot un pieburot sev mūžīgo dziesmas mīlestību.

Nav šaubu, ka Edgars Vītols ir „Auras” dvēsele, vienlaikus smalkākā un stiprākā stīga, mūsu Diriģents, mūsu Maestro, viņš ir tas, ap kuru griežas “Auras” dzīves ass. Bez Edgara nebūtu “Auras”, bez Edgara liela daļa no mums varbūt nekad nebūtu sākusi dziedāt korī, un koris pavisam noteikti nebūtu kļuvis par dzīvesveidu, par ko mēs visi esam neizsakāmi pateicīgi un priecīgi.

Katrs koncerts ir kā svētki, bet šis būs pavisam īpašs – svinēsim, dziedāsim un uzgavilēsim Edgaram Vītolam viņa 30 gadu jubilejā, 21. oktobrī plkst.19.00 Latvijas Universitātes Lielajā aulā, koncertā “Skaisti dziedi, lakstīgala”!