28. oktobrī, dzestrā rīta agrumā, devāmies starptautiskā norīkojumā pretī izslavētajam Prāgas zelta rudenim, paturot sevī klusu cerību kādu gabaliņu zelta atvest arī uz Latviju. Iepriekšējo reizi tik tālā ceļā ar autobusu koris brauca 2011. gada jūlijā – uz starptautisko koru konkursu Grand Prix of Choral Music, Grācā, Austrijā, tādēļ lielākajai daļai koristu jau bija piemirsies, kā tas ir, kad autobusā jāpavada padsmit stundas, mēģinot atrast ērtāko pozu sēdēšanai un gulēšanai. Par laimi, koristi tomēr atcerējās tradicionālās autobusā braukšanas aktivitātes – tika lozēti slepenie draudziņi (vai arī ienaidnieciņi) un par visbiežāk kliegto vārdu autobusā drīz vien kļuva “Kontakts!”. Pirmā diena paskrēja autobusa ātrumā, un, tā arī Polijai nekad nebeidzoties, vakarā attapāmies kādas nezināmas Polijas pilsētas viesnīcā, kas būtībā bija kā tāda mazā Lasvegasa, kurā pa ceļam var  iebraukt apprecēties, jo telpu noformējums liecināja, ka tieši šī ir īstā vieta gandrīz ideālām kāzu svinībām poļu stilā. Baumo, ka sausā likuma dēļ neviens tā arī neapprecējās, tādēļ nācās iztikt ar parastām brokastīm pie bezgalīgi gariem, baltiem galdautiem klātiem galdiem.

29. oktobrī galvenais uzdevums bija beidzot tikt cauri Polijai un sasniegt galamērķi, tomēr izbraukt no viesnīcas vēl pārāk nesteidzāmies, jo iemīļotajā kāzu galdu telpā tika noturēts pirmais norīkojuma mēģinājums. Iedziedājāmies kā nākas un kāpām atpakaļ autobusā, kurā tāpat kā iepriekšējā dienā veikli un nemanāmi uzdarbojās slepenie draudziņi, piegādājot aizdomīga izskata paciņas, no diētas ātri vien novedošus saldumus un citus aizliegtos augļus. Grēks un bauda, spēks un jauda, un galu galā 29. oktobra vakarā koris “Aura” iebrauca Prāgā! Tikai pēc vēlā vakara mēģinājuma sapratām, ka svarīgā uzstāšanās konkursā ir jau rīt! Spriedzi vēl lielāku padarīja fakts, ka abas konkursa kategorijas norisinājās vienā un tajā pašā dienā, tādējādi 30. oktobris jau iepriekš bija pasludināts par fiziski grūtāko brauciena dienu.

30. oktobra dienas plāns bija perfekti saplānots pa minūtēm, jo vēl līdz pusdienlaikam bija jāpaspēj gan noklausīties atklāšanas koncertu, gan arī izmēģināt visas astoņas konkursam sagatavotās dziesmas. Folkloras kategorijā koris “Aura” izpildīja četras latviešu tautasdziesmu apdares – enerģisko “Stūru stūriem tēvu zeme” (Andris Sējāns), neparasto amerikāņu komponista radīto apdari tautasdziesmai “Kas tie tādi” (Steven Sametz), jau sen iemīļoto “Neba maize pate nāca” (Selga Mence) un izaicinošo “Ai, nama māmiņa” (Andrejs Jansons). Jaukto koru kategorijā “Aura” dziedāja obligāto dziesmu, kas pēc konkursa nolikuma bija čehu komponista Antona Dvoržāka “Napadly pisne”, tai sekoja patriotiski varenā “Karaļmeita” (Jāzeps Vītols, Rainis), turpinājumā skanēja apjomīgā un aizraujošā Selgas Mences “Paslēpes ar tautasdziesmu” un visbeidzot izskanēja Valta Pūces “Gaismeņa ausa, sauleite lēce”. Visas konkursā izpildītās dziesmas skanēja a capella, vien pāris tautas dziesmu apdares paredzēja tautas mūzikas instrumentu līdzdalību, ko tad arī paši koristi veica, ar aizrautību dauzot velna bungu, sitot kociņus un skandinot zvārguļus.

Pēc astoņu sarežģītu un spēcīgu dziesmu izpildīšanas 30. oktobra vakarā tika saņemtas ļoti labas ziņas – “Aura” bija iekļuvusi finālā kopā ar vēl sešiem koriem. Finālam vajadzēja izvēlēties trīs dziesmas, no kurām vienai bija jābūt jau konkursā izpildītai un divām vēl nebijušām. Līdz finālam bija atlikusi viena nakts un pāris stundas nomodā, lai paspētu sagatavot tās maksimāli labā līmenī.

31. oktobra rītā bija ļauts gulēt cik ilgi vien sirds vēlas, bet tā, lai jau deviņos brokastis būtu paēstas un balstiņas, pilnībā izgulējušās, varētu dziedāt tik skaisti kā lakstīgalas. Pēcpusdienā koris “Aura” kāpa uz skatuves trešo reizi, lai dziesmās izdziedātu trīs burvīgus stāstus –  sapņaino, trauslo “Vasaras vakars” (Jāzeps Mediņš, Aspazija), negaidīti īso, dinamisko “Mēnestiņš meloja” (Jāzeps Vītols, Aspazija) un vēlreiz droši un skanīgi noslēgumā izskanēja “Ai, nama māmiņa”.

Pēc fināla “Aurai” vēl bija pāris stundas laika, lai kopā ar atraktīvo čehu gidu, kurš konkursa laikā palīdzēja orientēties Prāgas plašajās ielās, apskatītu brīnišķīgo vecpilsētu un tajā paslēpušos zelta rudeni. Pastaigas laikā guvām emocionālu lādiņu Prāgas katedrālē, kur neplānoti nodziedājām divas korim tuvas un iemīļotas dziesmas – “Svētī, Kungs” un “Tautas acis”, kuru melodijas saviļņoja gan auristu, gan katedrālē esošo tūristu sirdis. Prāga pamazām satumsa, saulei norietot brīdī, kad atradāmies kaut kur Kārļa tilta vidū un steidzāmies iemūžināt mirkļus skaistajā Čehijas galvaspilsētā.

Un tad jau bija pienācis laiks saņemt konkursā nopelnīto zeltu – no tūristiem bijām pārtapuši par eleganti tērptiem ļaudīm, kas, šampanietim dzirkstot un gaisā virmojot mežonīgam troksnim, mēģināja saklausīt noslēguma pasākuma vadītājas runā divus vārdus – “Aura” un “gold”. Un tos mēs sadzirdējām!

Esam ļoti pateicīgi kora prezidentei Madarai Ziņģei par visu organizatorisko lietu uzturēšanu vislabākajā līmenī, vokālajai pedagoģei Ingai Lisovskai un kormeistarei Ilvai Krauzei, kuras visa brauciena laikā, un it īpaši šajā svarīgajā, saspringtajā brīdī pirms fināla uznāciena, sniedza mums vajadzīgo atbalstu un iedvesmu, un, protams, milzīgs paldies mūsu vienmēr lieliskajam diriģentam, kora mākslinieciskajam vadītājam Edgaram Vītolam, kurš arī pēc #EV30 bija gatavs kārtējai avantūrai kopā ar kori “Aura”!

Koris “Aura” saka lielu paldies visiem, kas atbalstīja kora dalību konkursā, turēja īkšķus un domāja labas domas!