Īsi pirms koncerta sākuma kora dziedātāji nepacietīgi mīņājās aizkulisēs, gaidot  uziešanas brīdi. Daudziem šī ir pirmā uzstāšanās uz tik svarīgas skatuves tik lielas auditorijas priekšā. Sirds priecīgi ietrīsas, monitorā redzot skatītāju pilnu zāli, nodziest gaismas un mirkli vēlāk jau atveras priekšskars un piedzīvojums ir sācies.

Koncerta pirmā daļa dalībniekiem jau ir labi pazīstama un tuva. Atsevišķās dziesmas un dejas kopā savij fragmenti no E. Virzas poēmas „Straumēni”, veidojot noslēgtu priekšnesumu, kā gada ritējumu, kā saulītes ceļu. Mūsu gads iesākās ar pavasari un Lieldienām, kad dienas kļūst siltākas un kājas cilājas priecīgos dejas ritmos. Jautri aizdejojām līdz pat Jāņu naktij, kad lietus un pērkona negaiss tomēr nespēja izbiedēt mundros līgotājus. Rudens pienāk, kad labības kūlīši sāk savu ceļu uz klēti un putni aizlido uz siltākām zemēm. Pamazām kļūst aukstāks, pār zemi klājas miglas vāli un, gluži nemanot, jau ir pienākusi ziema, un jūra aizsalusi līdz pašam dibenam. Audējas čakli darbojas ap stellēm, ieaužot audumā rakstu rakstus, kad istabā, saceļot milzīgu troksni, pēkšņi iebrāžas ķekatnieki. Pirmā daļa noslēdzas ar koncertuzveduma tituldziesmu „Pie Daugavas”.

Pēc nelielas pauzes, kad skatītāju rindas atkal sāk piepildīties, koris jau sapulcējies uz skatuves un pacietīgi gaida priekšskara atvēršanos. Koncerta dalībnieku pulkam pievienojas vēl divi Latvijā ļoti labi pazīstami deju kolektīvi: Rīgas pilsētas Kultūras un tautas mākslas centra „Mazā ģilde” deju ansamblis „Daiļrade” un Latvijas Universitātes tautas deju ansamblis „Dancis”. Šajā daļā jautras dziesmas mijās ar nopietnām, ātras ar lēnām. Koncerts iesākās ar elegantu meitu deju „Saule brida rudzu lauku” (latviešu t.dz. Ilonas Rupaines apdarē). Pēc tam divās dziesmās: „Dietu, dietu, jaunas meitas” (latviešu t.dz. Evalda Siliņa apdarē) un „Ja tu teiksi” (Kārļa Lāča mūzika, Evitas Mamajas vārdi) koris pierādīja, ka spēj dziedāt un vienlaicīgi arī izpildīt horeogrāfiju, savukārt citās dziesmās korim tika ļauts iejusties skatītāju lomās un vērot dejotāju vijīgās, tomēr noteiktās kustības.

Koncerta beigās, kad saviļņojums jau bija pārlieku liels abās skatuves pusēs, visi kolektīvi un solisti apvienojās, lai izpildītu noslēdzošo visas Latvijas ”Dvēseles dziesmu” ar Ērika Ešenvalda mūziku un Anitas Kārkliņas vārdiem.

Milzīgu paldies sakām visiem koncerta dalībniekiem:

Solistiem: Ancei Krauzei, Madarai Botmanei, Julgī Staltei, Dārtai Treijai un Ingaram Puncuļam.

Mūziķiem: Gidonam Grīnbergam (vijole), Aijai Dimzai (flauta), Rolandam Zelčam (akordeons), Alvīnei Eriņai (klavieres), Inesei Vaļiniecei (klavieres), Mārcim Vasiļevskim (ģitāra), Jānim Rubikam (basģitāra), Jānim Ločmelim (bungas).

Aktieriem: Ancei Strazdai, Ancei Kukulei, Jānim Kronim un Uldim Sniķerim.

Kolektīviem: RPIVA deju ansamblim „Pērle” (vadītājs Raimonds Dzintars), LU tautas deju ansamblim „Dancis” (vadītājs Rolands Juraševskis), deju ansamblim „Daiļrade” (vadītāja Iveta Pētersone) un LU FMF jauktajam korim „Aura” (vadītājs Edgars Vītols).

Bet galveno un vislielāko pateicību izsakām koncertuzveduma režisorei Laurai Zemvaldei un koncertuzveduma mākslinieciskajam vadītājam Edgaram Vītolam, kuri nepagurstot organizēja lielās un mazās lietas, uzmundrināja, kad bijām noguruši un sarāja, kad gribējām paslinkot, bet galvenokārt – parādīja mums, ka, lai cik grūti ietu mēģinājumos, koncertā iegūtās sajūtas atsver visu! Paldies!

„Auras” dziedātāji par koncertuzvedumu:

Vilnis (tenors): „Lai arī ar trešo šī koncerta reizi bija iestājies diezgan liels nogurums no visa, kur nu vēl tajos „mēģos” un „Govju Kazaka” sakarā, tomēr bija sasodīti forša sajūta būt pilna Nacionālā teātra priekšā un smaidīt kā balderjāņu krūmā iekritušam kaķēnam brīdī, kad koncerta beigās skatītāji aplaudēja, piecēlušies kājās. Šādu sajūtu dēļ arī ir vērts dziedāt korī. :) Patīkamu svaigumu iedvesa koncerta otrā daļa, kur bija gan jauns repertuārs, gan jaunas dejas. Mans absolūts favorīts ir „Daiļrades” dejotais "Klipu klapu danci vedu" (tas, ar koka tupelēm). Mani (droši vien arī pārējo kori) ļoti priecēja fakts, ka beidzot varēja arī kārtīgāk paskatīties dejas, nekoncentrējoties nepārtraukti uz dziedāšanu, vārdiem, diriģentu un kustībām.”

Annija (soprāns): „Trešdienas rīts, 4. maijs, pulkstenis rāda tikai 8.00, taču Nacionālā teātra telpas jau sāk pildīties ar dziedātājiem un dejotājiem, kas gatavi vēl pēdējiem mēģinājumiem pirms vakara grandiozā koncerta. Lai arī nedaudz miegaini, bet apņēmības pilni gan dziedātāji, gan dejotāji sāk ievingrināt balsis un kājas, lai iesāktu vēl pēdējo mēģinājumu. Stundas pagāja nemanot, atkārtojot deju soļus, kustības, dziesmu melodijas un vārdus, un laiks doties uz skatuvi pienāca ātrāk kā sākumā varēja šķist. Skatītāju pilnajā zālē nodzisa gaismas, bet aiz aizvērtā priekškara aizskatuvē gaidīja nedaudz uztraukušies dziedātāji un dejotāji. Priekškars atveras un uztraukumam vairs nav vietas. Nokļuvuši uz skatuves, dziedātāji un dejotāji pamazām ievilina klausītājus deju un dziesmu mijiedarbības burvībā. Dziesmu pēc dziesmas un deju pēc dejas dziedātāji un dejotāji svin gan Lieldienas, gan Jāņus, gan iet budēļos, līdz nemanot piezogas pirmās daļas beigas. Kamēr skatītājiem tiek dots neilgs laiks izstaipīt kājas un pārrunāt jau pirmos gūtos iespaidus, tikmēr koncerta dalībnieki atvelk elpu un gatavojas otrajai koncerta daļai. Priekškars atveras, skatītāji aiztur elpu, bet dziedātāji un dejotāji jau otro reizi šajā vakarā viņus ievilina "Pie Daugavas" burvībā. Koncerts noslēdzas ar "Dvēseles dziesmu", kurā ikviens no koncerta dalībniekiem iegulda visu savu sirdi un dvēseli un skatītājus sasniedz šīs emocijas, jo izskan vētraini aplausi, skatītāji ceļas kājās un vēl reizi tiek atkārtotas pēdējās trīs dziesmas. Koncerts ir noslēdzies, bet atmiņas un pozitīvās emocijas tiek saglabātas ikkatra dalībnieka un klausītāja sirdī. Tas nebūtu bijis iespējams bez koncerta atbalstītājiem, mūziķiem, aktieriem, solistiem, dalībniekiem un viņu skolotājiem un, protams, mākslinieciskā vadītāja Edgara Vītola un režisores Lauras Zemvaldes.”