Es, aurists, skanīgās balss īpašnieks svinīgi zvēru:

• cienīt un mīlēt diriģentu Edgaru;
• cienīt un mīlēt koncertmeistari Maretu;
• svēti ticēt AURAS spēkam;
• vienmēr un visur slavēt Auras vārdu;
• katru rītu mosties ar “Lauztajām priedēm” uz lūpām;
• beidzot iemācīties vārdus dziesmai „Mežrozīte”;
• vienmēr ievērot visus diezus, bemolus, fermātas un citus jocīgus simbolus;
• vienmēr sekot diriģenta rokai, sākt un beigt tikai kopā ar to;
• ik reizi ieraugot Edgaru pie sevis braši nodungot brāz bangas;
• smieties par visiem diriģenta nepiedienīgajiem jokiem un atcerēties, ka visi viņa joki ir nepiedienīgi;
• dziedāt vilcienos, autobusos un citos transporta līdzekļos, iesaistot arī citus pasažierus;
• sabiedriskajā transportā vienmēr dot vietu vecākiem dziedātājiem;
• saudzēt savu balsi un kaklu arī hokeja čempionāta un laivu brauciena laikā;
• tomēr atnākt uz mēģinājumu arī tad, ja uz Akmens tilta noplīsis cementa maisītājs;
• negulēt mēģinājumos, bet, ja tomēr iemiegu, tad ar krākšanu netraucēt citiem dziedātājiem;
• vienmēr jautri pavadīt laiku pat tad, ja tas traucē iemācīties kādu dziesmu;
• vienmēr dziedāt līdzi visas dziesmas, īpaši ja to dzirdu pirmo reizi;
• piedalīties visos kora pasākumos kaut tikai ar savu auru;
• svinēt, kad ir svētki un atcerēties, ka korista dzīvē ir tikai svētku dienas;
• parūpēties, lai diriģentam ir ar ko atvilkt elpu pēc koncertiem un mēģinājumiem;
• ar savu smaidu būt krāsainai sastāvdaļa mūsu kopīgajā AURĀ.