„Auras” iepazīšanās ar Ilvu notika pamazām, palēnām – ar kora viesošanos Jelgavā, ar Ilvas un viņas dziedātāju ciemošanos Rīgā, pēc tam ar regulāru tikšanos ikgadējās „Auras” nometnēs, kur Ilva kopā ar Gunti Pavilonu vienmēr bija klāt kā ļoti gaidīti papildspēki jauna un sarežģīta repertuāra apgūšanā. Visus šos gadus Ilva necentās noslēpt to, cik mīļš viņai ir koris „Aura”. Un tad, pirms kāda laika, Ilva ienāca „Aurā” tā pa īstam, tā – uz palikšanu.

Ilva nu pavisam oficiāli bija LU FMF jauktā kora „Aura” kormeistare. Un viņa nesavtīgi pildīja savus darba pienākumus, ieliekot darba procesā neizsīkstošu enerģiju, dzīvesprieku un sirsnību. Ilva mums tik daudzreiz stāstīja, cik īpaši esam, cik daudz spējam izdarīt, kādas virsotnes varam sasniegt un kādus sapņus piepildīt. Viņas acis vienmēr mirdzēja no sajūsmas par dziedāšanu un par mūsu visu kopā būšanu mūzikā, par būšanu korī, un tieši korī „Aura”.

Mums pietrūks Tevis, Ilva! Mums pietrūks Tava gaišā un uzmundrinošā smaida, mums pietrūks dzirkstošā prieka, ko redzējām Tavās acīs ikreiz, kad Tu mūs sagaidīji kora mēģinājumos. Mums pietrūks arī to īpašo, no Tavām plaukstām veidoto, sirsniņu, kuras laiku pa laikam Tu mēdzi parādīt mums mēģinājumu laikā, vai pirms un pēc koncertiem un konkursiem, tādējādi liekot mums saprast, cik Tu mūs ļoti, ļoti...

Mums paliks atmiņas par kopā piedzīvoto, mums paliks stāsti, ko nodot nākamajiem “Auras” dziedātājiem. Ilva Krauze vienmēr paliks “Auras” gaišā piemiņā.