Ar nelielu uztraukumu dodos uz kora “Aura” jauniņo uzņemšanu. Anketa izpildīta, un ir arī nojausma, kuru dziesmu dziedāt, atliek tikai iet zālē iekšā un rādīt, ko māku. Zālē diriģents jau gatavībā sēž pie klavierēm, pie galda kora prezidente un kāds no balss vecākajiem. Nodziedu dažus vingrinājumus un savu izvēlēto dziesmu, atbildu uz dažiem jautājumiem, un tas ir arī viss, tagad tikai jāsagaida atbilde.

Atverot e-pastu pārņem uztraukums, un tad jau arī uzreiz līksmība, jo esmu uzņemta korī – 1.alts! Biju nedaudz pārsteigta, jo iepriekš nekad neesmu dziedājusi šajā balss grupā, bet vienlaikus uzreiz radās arī azartiska interese par to, kā tas būs. E-pastā arī piebilde – obligāti ierasties uz kora nometni!...

Un tad pienāca datums, kad bija jādodas uz fakultāti, lai no turienes ar autobusu brauktu uz trīs dienu dziedāšanas nometni. Stāvu ar savām somām, apkārt pilnīgi svešas sejas, visi gaidām autobusu, kas aizved mūs uz galamērķi. Pirmajā nometnes dienā iegūstu kaudzi ar jaunām notīm, kopā ar citām „jauniņajām” tieku nosēdināta pirmajās rindās, un tad sākas dziedāšana. Jauno repertuāru nākas mācīties ātri, jo auristiem dziesmas jau pazīstamas un iepriekš izdziedātas. Starp citu, arī atrast pareizo dziesmu ir ļoti grūts un laikietilpīgs process, pat diriģents izsaka līdzjūtības vārdus.  Balss jau lēnām sāk nogurt, un arī notīm grūti izsekot līdzi (jo īpaši “Paslēpes ar tautasdziesmu”) – tā teikt pamatīgs treniņš!

Cik nopietni Aura pieiet muzicēšanai, tik nopietni arī atpūtai. Paralēli mēģinājumiem balss grupas veido priekšnesumus, un man, kā „jauniņajai”, jāgatavojas iesvētībām, pauzēs spēlējam dažādas iepazīšanās spēles, un drīz jau cilvēki man apkārt vairs nav tik sveši. Pirmajā vakarā kopā dziedam šūpuļdziesmas, sajūtas patīkamas, mājīgas – gluži kā viena liela ģimene. Otrajā vakarā iesvētības un karaoke līdz rīta agrumam, kur katrs var izpausties savās dziedāšanas prasmēs tā pamatīgi. Ātri trīs dienas jau ir pagājušas, daži ieguvuši cēlus un ne tik cēlus apbalvojumus, baumas izlasītas, un laiks doties mājās.

Uzreiz pēc nometnes sākas „Auras” ierastais ritms – divi mēģinājumi nedēļā, un ik pēc kāda laika koncerts vai piedalīšanās kādā pasākumā. Kopš tā laika ar kori esmu izbaudījusi vairākus izbraucienus un iepazinusi daudzus kolektīvus un korus, ar kuriem esam sadarbojušies. Kopā ar „Auru” esmu aizceļojusi arī uz Spāniju. Piedalīšanās starptautiskā koru konkursā man bija kaut kas jauns un iepriekš nepieredzēts. Tur varēja iepazīt citu tautu kormūziku, pabaudīt tūrisma momentus, sapirkties suvenīrus un, protams, arī ļoti daudz dziedāt – gan mēģinājumos viesnīcas pagrabā, gan uz dažādām skatuvēm Kallelas reģionā. Man par pārsteigumu, iepazinu arī savus kora biedrus, jo īpaši tos no citām balss grupām (daži pat tādi ar kuriem vispār nekad nebiju iepriekš runājusi).

Šobrīd korī “Aura” dziedu gandrīz divus gadus. Ik pēc laika korī tiek uzņemti jauni dalībnieki, un nu jau varu tikai atcerēties to, kādi bija mani pirmie iespaidi, jo tagad korī jūtos kā savējā. Viss ir tik pazīstams un pierasts – aukstās mēģinājuma telpas, Ingas vadītās iedziedāšanās un Edgara radošie izteicieni – tā ir „Auras” ikdiena, un ikdienā bez „Auras” nevar! :)