Liels bija prieks jau tikai par iekļūšanu Koru karu pusfinālā vien, kas norisinājās 3. jūnijā LU Lielajā aulā, bet uzzinot, ka “Aura” ir arī to 20 jaukto koru skaitā, kuri tikuši tālāk uz finālu, šķita, ka beidzot īstenojies tas, kas allaž bijis tikai sapņu tālumā.

30. jūnijā “Aura” uzstājās koru karu finālā, izpildot trīs dziesmas – Ulda Stabulnieka “Baronu”, Pētera Plakida “Tavas saknes tavā zemē” un Andreja Jansona “Ai, nama māmiņa”. Izvēles dziesma “Barons” nesa sev līdzi divus stāstus – to, ko sadzirdēja klausītājs dziesmas tekstuālajā vēstījumā, un arī to leģendu, kas virmoja “Aurā” vēl kopš kora pirmsākumu laikiem – diriģenta pirms desmit gadiem doto solījumu “Aurai” šo dziesmu izpildīt tad, kad “Aura” reiz dziedās koru karos.

Šis mirklis bija pienācis! Ieskanoties pirmajām notīm, aulā iestājās kapa klusums, visu acis bija pievērstas “Aurai”, un šķita, ka neviens pat vairs neelpo. Tikai mūsu sirdis skaļi dauzās, dziesmas skaņa laužas uz āru un izskan, aizskan un sasniedz klausītājus! Dziesma beidzas, un atskan neatļautie aplausi, sākumā klusi, tad arvien skaļāk, bet mēs tos nedzirdam, jo neticam, nesaprotam, ka tie ir mums, jo vēl divi stāsti mums jāizdzied. Sajūk soļi un podestu pakāpieni, ķermenis trīc, vēl nespējot noticēt, ka “Barona” stāsts ir izskanējis.

Bet jau nākamais ir klāt – un mēs stāstām par savām saknēm un savu zemi, savu tēva sētu, pār kuru slīd svēteļi, un domās mēs esam savās dzimtajās mājās, visi kopā mēs izsāpam savu senču sāpes, viņu cīņu par savu stūrīti zemes, viņu grūti nosargāto māju svētību, un šajā brīdī apzināmies, ka tagad tikai no mums ir atkarīgs tas, vai mūsu zeme paliks. Klusums, aplausi neseko, ātra pārstāšanās, un trešais stāsts, kas ir kā atvieglota izelpa pēc ilgas elpas aizturēšanas. Bambadi, bambadi, bambadi un viss! Aplausu vētrai skanot, mēs paklanāmies publikai un lepni izsoļojam no aulas, lai aiz durvīm mestos trakulīgos apkampienos, un visi kopā vienā virpuļojošā, spiedzošā kamolā izripotu uz Latvijas Universitātes centrālajām kāpnēm, kur top emociju sprādziena pilna fotogrāfija, kas redzama arī pie šī raksta.

30. jūnija vakars apbalvošanas ceremonijā LU Lielajā aulā bija maģisks – “Aura” patiešām guva organizatoru iepriekš solītās neaizmirstamās emocijas, jo vienlaikus tik saspringtajā un tomēr ārkārtīgi pozitīvi uzlādētajā gaisotnē varēja just, cik ļoti saliedēts ir ikviens kora kolektīvs, kuri aulā bija sapulcējušies stāvgrūdām. Folkloras kopa “Rikši”, ieskandinot apbalvošanu, jestri muzicēja, un visa aula dārdēja un skanēja, bet kolīdz sākās koru apbalvošana un vietu nosaukšana, visapkārt varēja just satrauktos sirdspukstus un cieši sažmiegtos īkšķus, aizturētās elpas un atvieglotās nopūtas, kad nosauktais koris bija kāds cits, jo tas nozīmēja tikai vienu – mēs esam tikuši vēl augstāk nekā bija cerēts! Un tā pēc desmit nosaukumiem, pēc desmit satrauktiem, nedrošiem mirkļiem, izskan arī “Auras” vārds – ar 90 punktiem iegūta 10. vieta – un mūsu ovācijas, kas ir uzvarētājkora skaļuma un lepnuma cienīgas. Jo tobrīd tā ir mūsu uzvara, tobrīd tā ir mūsu virsotne!

"Kad dziesmā uzzied roze un iemirdzas zvaigzne, kad tici, ka naktī uzlec saule un jūti, kā ceļas Gaismas pils. Kad mūzikā apsoli tālāk mūžībā iet dziedot un mērķtiecīgi zini, ka jāsniedz tās tāles, kur saule aust. Tas brīdis, kad lūdz Dievu un sauc Sauli par māti, tas pats brīdis, kad karogam klusi uzliec rokas un zini, ka mēs visi esam mājās.

Mēs nezinām, kur būsim pēc 5 gadiem, bet mēs zinām, kādi esam šodien. Laimīgi! Mēs esam bez balss, apdeguši un nosaluši, izmocījušies un noguruši, bet caur visu to - laimīgi!

Mēs esam lepni par izcīnītajām uzvarām koru karos, esam kļuvuši stiprāki, ejot pret vēju gājienā, esam vēl ciešāki draugi, pavadot milzu stundas mēģinājumos Arēnā un Mežaparkā, esam bagātinājušies un atraisījuši savas visemocionālākās stīgas krāšņajos koncertos. Esam tie, kas esam - fizmati!, dziedātāji! un latvieši!" /Edgars Vītols/