Šī bija pirmā AURAS nometne Latgalē, un, kā jau zilo ezeru zemei piedien, par mūsu mājām uz nedēļas nogali kļuva Aulejas pamatskola pie skaistā Aulejas ezera. Pēc četru stundu īsā ceļa skolā mūs jau gaidīja kora vadība, kas bija parūpējusies par to, lai nekādā gadījumā netiktu sajaukti virzieni starp guļamistabām un tualetēm, kā arī AURAS bijusī dziedātāja Monta, pateicoties kurai nometne tika organizēta tieši Aulejā. Pēc pavisam īsas instruktāžas koristi ieņēma savam garastāvoklim atbilstošāko istabiņu - angļu valodas klasē apmetās pļāpātāji, bioloģijas klasē - krācēji, bet vēstures klasē, saprotams, iekārtojās gulētāji. Uzreiz kļuva skaidrs - šī nebūs nekāda parastā, bet gan pieczvaigžņu nometne - pieejama duša ar silto ūdeni un skats pa logu būtu liekams uz pastkartēm!

Uzreiz pēc pusdienām sākās saspringtais nometnes grafiks. Mēģinājumu laikā koristi veltīja sulīgus epitetus Rihardam un viņa daiļradei, meklēja teksta un dzīves jēgu un pat pazaudēja dažus orgānus. Dienas beigās jau apmēram bija skaidrs, kā ērtāk iekārtoties uz cietajiem beņķiem un kā sakārtot nošu čupu, lai “Dzel manī sauli” vidū neiemaldītos pa kādai “Te Deum” lappusei.

Pavisam netradicionāli – šogad tradicionālās iesvētības notika jau piektdienas vakarā. Iesvētāmie koristi parādīja, kā pareizi jāiesilda gurnu apvidus, izveidoja dažus jaunus nometnes titulus un ierakstus kora folklorā (atceraties Pērles un AURAS koncertu Daugavas stadionā?), kā arī pierādīja savu pašaizliedzību pret kori. Emocionālā zvēresta nodošana lika notraukt pa kādai slikti slēptai asarai, bet tad jau bija klāt zobu tīrīšanas laiks. Vilnis sagatavoja koristus miedziņam ar pasaciņu par zaķīti un transformatoru. Tos, kuri vēl nebija samiegojušies, noteikti miegā ieaijāja sveču gaismā izdziedātās šūpuļdziesmas. Aulejas pamatskolā iestājās naktsmiers.

Sestdienas rīts dažās istabiņās sākās ar “Cip-cip-cālīši” modinātāja signālu, bet citās - ar nostalģisko skolas zvana trelli. No guļammaisiem izvēlušies koristi pa taisno devās uz TDK rīta rosmi, kur Brauna kustība skolotājas Elīnas vadībā izdejoja pavisam jaunu deju soli – cīsiņa viju. Brokastīs – spēcinoša putra, jo diena paredzēta gara un saspringta. Dienas programmā mēģinājumi, mēģinājumi, mēģinājumi, mēģinājumi, koncerts, gājiens, koncerts, balss grupu priekšnesumi un ballītēeee. Iespējams, tieši pateicoties putrai, iespējams, paldies jāsaka mūsu lieliskajiem palīgiem - senajam draugam Guntim Pavilonam un jaunajai un jaukajai draudzenei Elīzai Hvanei - bet mēģinājumi paskrēja teju nemanot. Jau pavisam drīz pa skolas gaiteņiem traucās meitenes baltās zeķēs, un puiši izmisīgi meklēja kādu, kas aizsies lakatiņu, jo bija pietuvojies vakara koncerts.

Aulejas tautas nams mūs pārsteidza ar siltumu (gan burtisko, gan sirds). Koncertā izdziedājām savas mīļākās tautasdziesmas un Raimonda Paula gabalus un līksmojām par katru skatītāju, kas dziedāja kopā ar mums. Neiztika arī bez lieliskiem solo numuriem Emīla, Gunta un Elīzas izpildījumā. Koncerts bija praktiski nebeidzams, jo pēc “piedevām” šoreiz patiešām nekas nebeidzās - tika aizdedzinātas lāpas un dziedošs gājiens devās iesvētīt jauno Aulejas brīvdabas estrādi ar… vēl vienu koncertu, kas bija tik bezgalīgs, ka korim nācās aizmukt no publikas.

Un tad jau sekoja vakara neformālā daļa… Balss grupu priekšnesumi lika locīties smieklos ne tikai koristiem, bet arī bargajai žūrijai, tomēr, šķiet, tieši nedaudz nerātnais LU FMOF jauktā kora AURA karogs šogad atnesa “Lieliskās balss grupas” titulu otrajiem soprāniem. Par ballītes oficiālo atklāšanu parūpējās Vilnis ar pasaciņu par bezgalīgo bonīti. Tālākie ballītes notikumi ir pavisam slepeni, tomēr baumo – par spīti tam, ka tumšajā naktī zaļajā zālē redzēta arī migla un liela rasa, neviens kumeliņš netika pazaudēts. Un kā gan citādi - naktī pamalē spīdēja vesela rinda mēnestiņu, izgaismojot ceļu atpakaļ uz skolu...

Arī svētdiena šogad sākās ar inovācijām – koristiem par milzīgu nožēlu, tika paziņots, ka mēģinājumi ir atcelti, bet tā vietā – jādodas ekskursijā pa Auleju. Pāris stundu laikā koristi apskatīja skaisto Aulejas baznīcu un iepazinās ar vietējām podniecības tradīcijām. Atpakaļceļā gan izrādījās, ka ne visi dziedātāji ir spējuši izturēt nometnes skarbo grafiku, jo daži pēc ekskursijas tika atrasti mētājamies zālē ap Aulejas kļocku bļodu. Turpat pie kļocku bļodas tika noslēgta 2019. gada nometne, piešķirot nometnes titulus (titula “Gada bebrs” īpašnieks/-ce gan palika noslēpumā tīts/-a…), pateicības un nedaudz pabaumojot par to, kas šajās trīs dienās noticis. Paldies Montai un Aulejai par sirsnību, viesmīlību un rūpēm!

Ceļas saule dāsnā,
Mostas rīta vējš.
Sirds man paliek tavā malā, Auleja, un Latgalē...

Kopumā jāsaka, ka, kamēr daļa no kora sirds vēl palikusi kaut kur pie Aulejas ezera mēnessgaismas apstarotajiem krastiem, koris AURA ir plus-mīnus atgriezies Rīgā un ir veiksmīgi iesākusies AURAS 16. darbības sezona! Šogad esam apņēmušies daudz svinēt - atklājot jauno studiju gadu “Aristotelī”, apsveicot savu kora krusttēvu jubilejā, ar vairākiem iespaidīgiem koncertiem atzīmējot LU simtgadi un, protams, krāšņi nosvinot AURAS 15 gadu jubileju. Un tas viss - tikai sezonas pirmajos mēnešos… Uz tikšanos koncertos!