Ir 23. augusta rīts. Tik šausmīgi negribīgs un baiļu pilns, jo no visiem braucējiem pazīstu tikai divus – kormeistaru Emīlu un diriģentu Edgaru. Lai cik grūti nebūtu, pagaidām jāstāv klusai kādā stūrītī un jānovēro viss no malas. Autobusā palēnām sāku iejusties – pirmās sarunas ar dziedātājiem, nedaudz sevis iepazīstināšana un tomēr apjukums, kur nu esmu iemaldījusies. Pirmajā kopīgajā sanākšanā Aulejas pamatskolas ēkā Edgars mani iepazīstina kā jauno dalībnieci, un drīz vien ātri nākas iejusties nometnes grafikā – “Te Deum” mācīšanās, tautasdziesmas, R. Paula dziesmas, āra aktivitātes, pirmie uzdevumi, viktorīnas jautājumi... Un tad iesvētības. Tobrīd tiku aši iesaukta kā kora krustmāmiņa, jo izrādās, man pareizo atbilžu bijis vairāk nekā dziedātājiem, kas te dziedājuši gadu vai ilgāk. Ar zvērestu, Viļņa vakara pasaciņu un šūpuļdziesmiņām pirmais vakars ir veiksmīgi noslēdzies. Atlikušās divās dienās rīta rosmītes, mēģinājumi, koncerts, gājiens, balss grupu priekšnesumi, līdz saullēktam nodancota ballīte, ciemošanās pie vietējā podnieka, baumu kaste un vēl visādi prieki, kurus noteikti pirmās dienas rītā nebiju gaidījusi.

Jau pašā septembra sākumā sākas pirmās uzstāšanās Auras sastāvā – Aristotelis, kora krusttēva 70. jubileja, vēlāk unikālā iespēja dziedāt Arēnā Rīga LU 100. gadadienai veltītajā koncertā “Carpe Noctem”. Tai pašā laikā paralēli mēģinājumos nākas apgūt jaunas dziesmas Auras 15. jubilejas koncertam un labi sapazīties ar septembrī uzņemtajiem pirmziemniekiem, kurus (jau kā kādu laiciņu esoša dalībniece) mierinu, ka viss būs feini un jauki. Saprotu, ka arī viņi te palēnām sāk iejusties, ir atrasti jauni draugi un kopīgi sarunu temati pauzītēs. Novembris mūs visus sagaida ar ļoti skaistu koncertu – Aurai 15. Un vēl šogad uzšūtie jaunie koncerta tērpi! Nebeidzami labie vārdi un atsauksmes no koncerta klausītājiem, brīnumains skaistu dziesmu skanējums un emocijas, atrodoties tādā kolektīvā, man tiešām deva sajūtu, ka esmu īstajā vietā un ka te ir izcili cilvēki. Zeļļi un tradīciju ievērošana, kora balles un ballītes tam piedod vēl kādu bonuspunktiņu klāt, bet to jau nāksies piedzīvot katram pašam.

Tā nu mēģinājumos sanācām kopā, dziesmas skanēja, kopīgas pasēdēšanas notika, līdz pienāca marts. Vairs nekādu kopīgu mēģinājumu, nekādas pulcēšanās, nekādu koncertu un kopā sanākšanas. Ko nu? Tūliņ bija jābūt Lieldienām un ilgi mocītajam Rekviēmam, pavasarim, koncertiem… Ilgs laiks dziedātājiem pagāja neziņā, kas un kā būs tālāk – vai mēģinājumus ieturēsim attālināti? Vai koncerti tiks pārcelti? Varbūt vispār atcelti? Kad atkal sanāksim kopā? Par laimi vismaz kāds kopsaucējs tika atrasts, un nu esam sapratuši, ka arī koris no mājām ir iespējams, tāpat arī “Daudz baltu dieniņu” lietotnē “Zoom”, arī kopīgi joki un smiekli nekur nav pazuduši. Un re, cik labi sanāca – lai arī daļu kora sezonas pavadījām attālināti, uz sezonas noslēgumu sanācām kopā, izdziedājāmies, izsmējāmies, atskatījāmies uz pagājušo gadu un sarunājām kopīgi tikties kora nometnē – jau augustā.

Pirmais gads Aurā ir pagājis ļoti dažādi – sākot no “vai man tiešām braukt uz to nometni? Varbūt labāk atteikt?” un domām, ka es taču nevienu nepazīstu, neviens nepazīst mani, beidzot ar jauno Auras grāmatas saņemšanu, jauniem cilvēkiem, smaidu un smiekliem, kārtējo brīnišķīgi pavadīto koncertu, brīnišķīgām sajūtām un brīnišķīgiem cilvēkiem sev apkārt. Šis nav koris. Šis ir dzīvesveids!