Kādā ne tik parastā septembra dienā, kad netālu no Rīgas notika fizmatu ”jauniņo” iepazīšanās pasākums Baldonē, mēs ar vienu “opto” meiteni aizsākām sarunu par mūziku. Viss sākās ar to, ka runājām, cik jauki ir kopā ar draugiem “pačilot” uz kādas mājas jumta,  pīpējot ūdens pīpi,  uzspēlējot ģitāru vai arī vienkārši padziedot... Kad Elīna ieteicās, ka to varēs īstenot korī, es jau sāku sajust vasaras smaržu. Taču tas man lika padomāt.  Kāpēc? Jo, kad absolvēju vidusskolu un iestājos šajā fakultātē, es sev nosolījos – vairs nekādas aktivitātes. Vajag mācīties, pietiek! Jāatzīst, ka es nevēlējos nekur iesaistīties ne jau tāpēc, ka man nepatiktu, bet tāpēc, ka līdz šai Baldones dienai biju pārliecināta, ka mans ģimnāzijas koris ir pats lieliskākais. Bet ziniet? Viens koris ir vēl lieliskāks!

Par “Auru” es uzzināju no savas “mammas” (puiša, kurš bija kā atbildīgais par pirmā kursa matemātiķiem – statistiķiem). Viņš ir viens no talantīgākajiem man zināmajiem basiem. Kad mēs ar Elīnu gribējām uzzināt kaut ko vairāk par šo kori, Bēts teica, ka obligāti ir jāiestājas. Vītols taču esot tik foršs – jauns un talantīgs -, mēs noteikti nenožēlosim. Hm... Vītols? Viņš tā kā būtu diriģents? Tajā brīdī es sāku apsvērt domu, ka varētu pamēģināt padziedāt kādu laiciņu “Aurā”. Un ar šo domu arī viss sākās...

Tā bija viena no pirmajām studiju dienām, kad notika jauno dalībnieku uzņemšana. Atceros, kad mēs ar Elīnu aizgājām uz Zeļļu ielu 8, auditorijā jau bija bariņš cilvēku. Oskars smaidīdams māja, bet pirmajā rindā sēdēja bargā žūrija. Saņēmu savu pieteikuma anketu, un mana pirmā doma bija – jā, te viss būs nopietni. Tā kā Elīnu bija ķēris kāds vīruss un balss pazudusi, tad sarunājām, ka būsim pēdējās, kas atdziedās. Ārā bija saulains laiks, līdz ar to garastāvoklis ideāls, uz anketas jautājumiem i nemaz nedomāju atbildēt nopietni. Pēkšņi atvērās durvis, un raitā solī iesoļoja Vītols. Tāds viscaur balts, smaidīgs un hiperaktīvs. Var redzēt – ķerts uz mūziku.J Neliela uztraukuma pavadībā es pēdējā devos pie klavierēm, sapratu, ka bargajai žūrijai nemaz nesanāk būt tik bargai, tāpēc smaids sejā uzreiz atgriezās. Pēc kāda laiciņa tika paziņoti rezultāti, un izrādījās, ka mums te sanākusi tāda kārtīga altu blice, un es biju viena no tām. Tātad mans liktenis “Aurā” – otrais alts.

Tajā pašā vakarā notika kora mēģinājums. Protams, ka es gaidīju, kāda tauta te būs savākusies, tāpēc prieks bija redzēt dažas pazīstamas sejas, tomēr daudzus vēl nepazinu. Ar pirmajiem Vītola vārdiem par “Auru” un pirmajiem dalībnieku jokiem es sapratu, ka šis koris būs mans. Cik atceros, tad mana sajūsma bija par visu – izcili labo kora skanējumu, pārējo draudzību, un smaids nemitīgi parādījās manā sejā, jo bija sajūta, ka ar katru izdziedāto noti mans enerģijas lādiņš palielinās trīskārtīgi. Kad Vītols stāstīja par tuvākajiem “Auras” plāniem, apjuku no daudzuma, bet piefiksēju, ka ir gaidāms lielais jubilejas koncerts. Ha, drīz vien es to arī sajutu, jo manas tukšās mapītes saturs pāris mēģinājumu laikā ļoti izmainījās.  Apjoms milzīgs, dziesmas skaistas, tāpēc nekas cits vien neatlika, kā mājās sēdēt pie klavierēm un mācīties savu balss partiju.

Pavisam nemanot, pienāca mans pirmais koncerts Anglikāņu baznīcā. Nē, nu nav jau man 50 gadu pieredze, tomēr dziedu, kopš sevi atceros, bet šādas tirpiņas mani piemeklē reti. Iespējams, pie vainas bija repertuārs, un tādas dziesmas, kā “Atziedi, dvēsele”, “Lūgšana”, “Aleluja” mani patiešām aizkustināja... Un  ne tikai mani. Mana vecmāmiņa joprojām, klausoties šī koncerta ierakstu, aiztur elpu, jo, kā viņa man teica: “Jūs, jaunieši, esat malači. Līdz manai dvēselei aizdziedājāties..” Ir tiešām jauki dziedāt un gūt emocijas, bet, ja jūti, ka tas aizkustina arī klausītāju, tad gandarījuma sajūta garantēta.

Dienas paskrēja nemanot, un strauji tuvojās mūsu kora dzimšanas diena – 7.novembris. Mēģinājumu grafiks ne pa jokam, laiku prasīja arī organizatoriskās lietas, kā tērpi, ēdienu pasūtīšana, programmiņas... Svētku tuvošanos varēja sajust ar katru dienu arvien vairāk un vairāk. Ja man būtu jāpasaka divas lietas, kas visvairāk patika no kora 5 gadu jubilejas, tad teiktu – mēģinājumi un “Tālavas taurētājs”. Mēģinājumi tāpēc, ka bija ļoti manāms kora progress. Arī garās mēģinājumu stundas Aulā un 6.vidusskolā likās daudz interesantākas lielisko cilvēku kompānijā, un, protams, “Tālavas taurētājs”, jo tā bija dziesma, kas aizrāva līdz asarām. Tas izdziedātais spēks neatstāja klausītājus vienaldzīgus... Kā es to zinu? Mans tētis koncerta laikā ne reizi neaizdomājās, nenožāvājās un pat neaizmiga (tas viņam ir liels sasniegums), bet gan abās koncerta daļās vienkārši baudīja mūsu sniegumu. Un šo divu stundu laikā es sajutos kā īsta auriste. Šis jubilejas koncerta vakars man bija arī ļoti informējošs, jo uzzināju, kas ir Mežmalas Šļupsts, sapratu, ka, dejojot ar mūsu puišiem, ir jāuzmana savi kauli, kā arī to, ka daudziem garšo ķiršu dzēriens. Katrā ziņā pasākums bija tiešām izdevies, par to liecināja gan koristu sajūsma, gan ļoti lielā mēģinājuma apmeklētība nākošajā reizē. “Aura”, paldies, ka esi!

Šādi jaukie brīži kopā ar kori ir bijuši daudzi. Man atmiņā ir palicis 18.novembris, kad pirms koncerta Kongresu namā kaitinājām “Preses bāra” viesmīles, vakars, kad “Degpunktā” redzēju pazīstamas sejas, Ziemassvētku balle kopā ar pasniedzējiem, kad beidzot arī man palika 19, un vēl, un vēl...

Bet ziniet, kāpēc man tik ļoti patīk “Aura”? Jo vairāki cilvēki ir jautājuši – kāpēc smaidi ikreiz, kad runā par oranžajiem fizmatiem vai kori? Redziet, šie oranžie fizmati un it kā vienkāršais koris ir palielinājuši manu dzīvesprieku divkārtīgi. Katrs otrdienas un trešdienas mēģinājums, katra korista satikšana man liek pasmaidīt, un smaids, kā zināms, ir dvēseles mūzika.